ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Dāvanu atrādīšananās

Ziemassvētki ar vēderpriekiem, dāvināšanas un davānu saņemšanas priekiem un visādiem citādiem sniegotiem un gaišiem priekiem ir pagājuši. Un ir piedzīvoti arī Ziemassvētku brīnumi(na man tieši, bet vienalga ļoti priecē), kas drusciņ cerēti  un brīnumainā kārtā piepildījušies (lai gan neesmu no tiem ļaužiem, kas regulāri iegriežas baznīcā, ticu, ka šoreiz kāds palūdza un Dieviņš uzklausīja:)
Tad nu varu ļaut atrādīties arī Ziemassvētku brīnum-dāvanām, gan manis gatavotām un dāvātām, gan  citām pasū rokām darinātām un manis priecīgi saņemtām.

Ziemassvētku Brīnuma dāvana, kas no manis ceļoja pie Zaļās Pandiņmeitenes (un man par prieku laicīgi arī sasniedza), lai sasildītu gan nosalušas rokas, gan sirsniņu - balti, silti bezpirkstainīši. Bildēju gan pirms vēl biju pievienojusi tiem vienu pavasarīgi draisku taureni :D, bet to var aplūkot pie Pandiņmeitenes

Savai mazajai pekai nespēju neuzcakot vēl vienu siltu micīti,

kā arī iedāvāju Ģimenes Šūpuļa Ziemassvētku labdarības tirdziņā iegūto žirafīti

Lai  gan žirafīte ir visādu brīnumjauku rotaļlietiņu šuvējas Janas, nevis manu roku darinājums(kā daži mani radiņi automātiski pieņem, bet tik kvalitatīvas lietas es diez vai kaut kad iemācīšos uzšūt), dikti gribēju palielīties, ka mazajai tāda nu ir īpašumā, un var viņu knibināt, ņurcīt un arī zelēt.
 Bet no vecvecmammas mazā saņēma jaunas, siltas zeķītes, pagaidām jau vēl drusku pa lielu, bet tās pekas jau tik ātri aug...

 Arī man rūķi dāvanas nebija aizmirsuši. Ziemassvētku Brīnuma pārsteigums pie manis ieradās jau kādu nedēļu pirms svētkiem, bet es cietos, cietos un audzināju raksturu un no pasta atnesto paciņu vēru vaļā tikai pašā Ziemassvētku vakarā, un saņēmu tiešām jauku pārsteigumu no Spaariites


Kurā iekšā bija vēl vairāki pārsteigumi...

Un vēl saņēmu jauki zaļu šallīti, ko savām rokām tapojusi (cik noprotu, tā ir apmēram kā adīšana uz grābekļa) mana māsīca. Nu dikti piestāv gan zaļajam slingam, gan pārējiem maniem zaļajiem aksesuāriem. Un meitiņai ar patīk:) vismaz pozēja labprāt... bet tie bumbuļi ir jau oriģināli no dzijas...


Bet mūsu draugi svētkos saņēma mūsumājas virtuvē kādā naktī pirms Ziemassvētkiem galvenā pavārrūķa rokām vārītas 4 veidu karameles, man bij ļauts tik pie iesaiņošanas piedalīties...


un vēl...Tik tagad attapos, ka pāris manu darinājumu svētkos kādu iepriecēja, bet es neiedomāju tos iemūžināt foto...

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Iz vecas pavāru grāmatas

Jā, tieši tāds ir nosaukums ir no kāda veca žurnāla nākušai lappusei, kuru ieguvu iepriekšējā nedēļas nogalē "ārpuslielpilsētas rezidencē". Laikam pie krāsns kurināšanas jau bija izsprucis no liesmām, jo guvis ievērību manas mammas acīs ar dažām "Nacionālo ēdienu" receptēm, kas atrodamas lappuses otrajā pusē. Bet, zinot, ka diezi vai mamma tomēr gatavos tādus ēdienus kā Baltkrievu rausīši, Kazaku somsa, Kirgīzu bešbarmaks vai Azerbaidžāņu ļuļakebabs, atļāvos šo lapiņu "prihvatizēt" savām vajadzībām.
Mani gan vairāk ieintersēja tās lietas, kas no vecās pavārgrāmatas.. (un galvenāko mūsmāju pavāru arī:))
Tā laikam bijusi viena no žurnāla pēdējām lappusēm, un pēc tā var atšifrēt, ka žurnāls "parakstīts iespiešanai 1959.g. 6. oktobrī" -tātad gana pieklājīgs vecums, un saucies "Padomju Latvijas Sieviete"
 Bet paši labumi ir pārpublicēti no vēl vecākām pavārgrāmatām, to nemaz neslēpjot: "Atļaujamies sniegt dažus izvilkumus no kādas vecas pavāru grāmatas un lūdzam lasītājus atvainot, ja daži kulinārijā lietoto produktu nosaukumi neatbilst mūsdienu jēdzieniem." (jau tolaiku!, kur nu vēl tagadējo mūsdienu:)
Gribētos tā skaisti atrādīt to jauko lapeli, bet skaneris mūsmājās jau kādu laiku atsakās sadarboties, tāpēc jāiztiek kā ir.
Lai neietu zudumā tās "gudrības" un jautrība, sniegšu ieskatu  no sadaļas "visādu ķēķniecībā priekšā nākdamu svešu vārdu izskaidrojums".

Blanšierēt - ir noplucināt, novārīt;

Švicēt - miltus kausētā sviestā iemaisīt un bišķi pacept;

Panierēt - aptaisīt, par provi saklapētā pautā apmērcēt un ar rīvmaizi sausu aptaisīt;

Liģierēt - tumīgu taisīt. vienu liģierējumu no divu, trīsu jeb vairāku pautu dzeltenumiem, kurus no baltumiem atšķir, kādā traukā ar tikpat daudz krējuma labi kopā saklapē, tad pie vāroša karsta  ēdiena pielej un tik ilgi maisa jeb laista, kamēr ēdiens tik daudz atdzisis, ka liģierējums vairs nevar saiet;

Fritierēt - taukus šādā vīzē vārīt: labus kausētus vērša taukus pataisa uz uguni kādā kastrolī kūpēdami karstus, liek cepamās lietas eikšā un vāra, kamēr viņas diezgan brūnas un gatavas;

Dresierēt - putnu cepešus priekš cepšanas smuki ar iesmiņiem uzdurt, jeb ar diegu tā sašūt jeb sasiet, ka viņiem kājas pie krūtīm pievilktas un krūtis uz augšu izspiestas tiek;

Tranšierēt - uzgriezt, par provi cepešus smuki vienādās šķēlēs sagriezt un pēc viņu forma, kā bijuši, uz bļodu glīti sariktēt.


Tādas, lūk, vecās gudrības!

P.S. Par citu tēmu - vakar vakarā savā pastkastītē atradu aicinājumu ierasties konkrētā numura pasta nodaļā pēc paciņas - sirds sāka straujāk pukstēt, nojautu jau, ka tā būs Ziemassvētku brīnumu dāvana, ko uzbūra Inese.
Šodien devos uz pasta nodaļu, paciņu dabūju, mājās atnesu, bet vēl bail vērt vaļā, gribās vēl pavilkt to gaidīšanas sajūtu; varbūt pat būšu tik pacietīga, ka gaidīšu līdz Ziemassvētku vakaram!? Lai lielāks prieks:)
Vēl viens iemesls vaļā nevēršanai ir tā kā kauns, kā vainas sajūta, ka savu gatavoto dāvanu vēl neesmu nosūtījusi. Gribēju jau šodien pie reizes, brīnums  ar' jau gatavs, bet pēdējā brīdī izdomāja, ka vēl kaut kas jāpieliek, un līdz gājienam uz pastu to nepaspēju, bet rīt iešu vēlreiz...:)

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Kamzolītis svecītei


Domājot par Ziemassvētku tuvošanos un noskaņas radīšanu un vienlaicīgi cenšoties maksimāli izmantot lietas, kas mājās pieejamas un kādu savu funkciju jau izpildījušas, no iztukšotas ievārījuma burciņas, (tādas vecās, kurai nevar piemērot uzgriežamo metāla vāciņu) tapa svečturītis - lukturītis.
 
 Vienu pēcpusdienu pastrādāju ar adāmajām adātām un tapa brīnums, ko man labpatīkas nosaukt par svecītes kamzolīti:)

It kā gaidīju, ka gaismas spēles uz sienas būs izteiksmīgākas, varbūt ar lielāku svecīti burciņā tā arī būtu. Man ielikta parastā mazā tējassvecīte.
Dažādos apgaismojumos izskatās kā vairāki dažādi objekti.
Pats labākais, kas man patīk -šo kamzolīti var novilkt, lai izmazgātu, vai arī uzvilkt citai tāda lieluma burciņai.
TĀ NAV REKLĀMA - bet, piemēram,  Munio Candela tieši šādās burciņās ražo ekoloģiskās sojas vaska sveces.

Nākamo mēģināšu aptamborēt kādu burciņu ar mežģīnēm...un tad vērošu kā gaisma caur tām spēlēsies....

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Makaroni ar ķirbi

Ak cik sen jau biju vismaz sev solījusi, ka šajā blogā rakstīšu receptes, kurās tiek izmantots ķirbis.
Beidzot, beidzot saņēmos un ķēros pie rakstīšanas un savienošanas ar bildēm (gatavots un garšots tika jau pagājušonedēļ)
Tātad makaroni ar ķirbi vai ķirbis ar makaroniem!
Oriģinālā recepte atrasta dulcisinfurno, bet tālāka interpretācija latviešu gaumē.
Nepieciešamie produkti apmēram 3 porcijām:
 - 600 g nomizota ķirbja
 - 270 g makaroni (parasti mūsmājās izmantojam spirāļu makaronus)
 - 1 neliels sīpols
 - olīveļla
 - 1 ēdamkarote sviesta
 - sāls un pipari pēc garšas
 - 1/4 tējkarote kanēlis vai arī vairāk vai mazāk pēc garšas (ja nepatīk, kanēli var arī nelikt)
Uz sakarsētas pannas sviestā un olīveļļā apcep smalki sagrieztu sīpolu, kad sīpols kļuvis zeltaini brūns, pievieno nelielos kubiņos sagrieztu ķirbi, sāli un piparus, to visu tālāk cep uz nelielas uguns apmēram 20-30 minūtes, kamēr ķirbis nedaudz pašķīdis. (tas laiks atkarīgs no katra ķirbja individualitātes - dažs grib cepināties ilgāk, cits atkal dikti ātri izšķīst)

 Kamēr ķirbis ar sīpoliem uz pannas cepinās, izvāra makaronus (al dente), nokāš un, kad ķirbis sacepies, pievieno makaronus ķirbim un samaisa, ja vēlas, pievieno kanēli. Var likt galdā!

Labu apetīti!

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Topinambūru sacepums

Beidzot esmu ķērusies pie vēlajā rudenī ievākto topinambūru krājumu pagatavošanas kādā ēdienā. (Līdz šim pa kādam vien izmantoju mazās meitiņas biezenīšu gatavošanā).
Un vēl -  šī ir pirmā ēdiena recepte šeit Griezes dienasgrāmatā!!!
 Jāatzīst, ka tik viegli nemaz negāja. Biju nolēmusi meklēt receptes ar topinambūra izmantošanu plašajās interneta ārēs. Bet, ak vai, pirmais atrastais tulkojums"jerusalem artichoke" diez ko daudz nedeva, bet vismaz soli pa solītim nonācu pie "sunchoke", kas bija īstais. Bet, kā izrādās, ne man vienai tāds ceļš bijis ejams...
...un vēl - topinambūriem neesot pilnīgi nekādas saistības ne ar Jeruzalemi, ne ar artišokiem:)

Tātad, beidzot ar īsto atslēgasvārdu mūsmājā iecienītajā recepšu meklēšanas lapā http://www.tastespotting.com/  beidzot atradās pietiekami daudz receptes, lai pat būtu no kā izvēlēties. (ierakstot vienkārši "topinambur" gan arī 3 receptes man piedāvāja, bet no tām viena bija franciski, otra itāliski (laikam), tik viena man saprotamā mēlē:))
Pakonsultējos ar potenciālajiem šodienas pusdienu ēdājiem par zupas vai kā cita vēlmi redzēt savos pusdienšķīvjos, vairākums zupu negribēja. Tad nu izvēle krita uz topinambūru un kartupeļu sacepumu(Sunchoke and Potato Gratin), jo tā bija viena no receptēm, kur visas nepieciešamās sastāvdaļas jau bija mājās atrodamas. (Tas gratin, cik noprotu, ir īpašs sacepuma gatavošanas veids, bet latviska vienkārša tulkojuma nezinu).
Manā interpretācijā vajadzīgās sastāvdaļas:(bet individuāli daudzums atkarīgs no pieejamās/izmantotās pannas lieluma un paēdināmo skaita)
 - apmēram 10 vidēja lieluma kartupeļi
 - pāc apjoma mazliet vairāk topinambūru
 - 2 vidēji sīpoli
 - 1 ķiploka daiviņa
 - cietais siers (šoreiz izmantots tika Minhauzena siers)
 - sāls un pipari
 - dārzeņu buljons
 - olīveļļa
Izvēlēto pannu ieziež ar olīveļļu un sarīvētu ķiploka daiviņu
 Plānās šķēlītēs griež nomizotus kartupeļus (tik biezā kārtā, lai pannas apakša nebūtu redzama)
Apkaisa ar sāli un pipariem


Tālāk kārto šķēlītēs sagrieztus topinambūrus (nemizotus, bet kārtīgi nomazgātus, es ar birstīti riktīgi noberzu)
Atkal apkaisa ar sāli un pipariem
Tam visam pa virsu izkārto ripiņās sagrieztus sīpolus
 Tik tālu sagatavotos dārzeņus aplej ar apmēram 70 ml buljona (mūsmājās tiek izmantots dārzeņu buljons, bet "oriģinālajā" receptē bija minēts vistas buljons vai arī varot izmantot vājpienu)
Tad visu apkaisa ar sarīvētu sieru - drusku vairāk par glāzi vai vienu kausiņu(angl. cup)(250ml) (kopš mūsmājās ieradušies kausiņi (amerikāņu mērvienība), kas arī bieži tiek lietoti internetā sameklētajās receptēs, tad gatavošanas procesā izmantojam šīs mērvienības)
  Sagatavoto pannu apklāj ar pēc iespējas plānu foliju, liek jau iepriekš uz 200 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī un cep 45 minūtes, pēc tam noņem foliju un cep vēl 15 vai 20 minūtes. Jāpārbauda vai topinambūri pietiekami mīksti, ja vēl nav - jāpacep vēl.


Kas man likās interesanti - vārot dārzeņus priekš mazās pekas biezenīšiem, topinambūrs parasti ir tas, kas, lai gan pats pēdējais pielikts un nesagriezts, izvārās visātrāk. Parasti ir jau gandrīz izšķīdis, to nedaudz kopā satura tikai nenomizotais zemmizas slānītis (biezenīšiem, atšķirībā no sacepuma, vienmēr topinambūrus mizoju).
Tad sacepumā kartupeļi bija jau gatavi, bet topinambūri vēl pacieti. Un, jau gatavajiem - topinambūra miziņa ir cietāka, par viducīti.

Lai nu kā, visa porcija tika gardu muti notiesāta:) Pa virsu vai blakus, katram individuāli uz šķīvja tika pievienota majonēzes - krējuma mērcīte. Man jau nemaz neprasījās, bet nebija slikta piedeva.


...un šādi lūk izskatās minētie kausiņi







ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Bezpirkstainīši siltām rokām

Pirms kāda laika, kad tikko sāku domāt par bloga rakstīšanu un nezināju ar ko sākt, viens no variantiem bija bezpirkstainīši. Tiem no maniem krājumiem bija noskatīti pāris kamoli ar mohērīgu dziju - viens melns, otrs violets. Bet es nenocietos, sāku ar ko citu. Galu galā no noskatītās dzijas tapa pat 3 pāri bezpirkstainīšu - melni, violeti un violeti melni vai melni violeti.
Tapa jau pirms kāda laiciņa, tik bija slinkums un nevaļa diegus savilkt, lai var pieklājīgi atrādīt.
Paši pirmie no melnās dzijas gan jau nākamajā dienā pēc pabeigšanas tika iedāvāti draudzenei un pēc dāvināšanas steigā tapušās bildes diezko labi nesanāca. Un ar melno dziju to ieadīto pīni arī gandrīz nevar pamanīt, bet ar tumšām krāsām tā nu tas ir.
Tad nu šodien, kamēr mazā iemiga pusdienslaika miegā, saņēmos, savilku diegus un saliku visus punktus uz  i šiem bezpirkstainīšiem:)

 Violetajiem ieadīju rokas virspusē pīņveidīgu rakstu, pārējais sviķelī, lai labāk pieguļ rokai; arī īkšķītis mazdrusciņ tiek ietērpts.

Melni - violeti - melnie tapa ļoti vienkārši - abos galos melnais sviķelis(labiski - kreiliski - labiski - kreiliski.....) un pa vidu lillā... No atlikušajiem diegu galiem uzcakoju puķītes dekoram - katram sanāca savā krāsā.

Abi domāti Ģimenes Šūpuļa Ziemassvētku labdarības tirdziņam, bet, ja tur savus jaunos saimniekus neatradīs, tad gan jau līdz svētkiem es viņus bez saimnieka neatstāšu (būs kādam dāvanā - kušš..)
...tapšanas procesā ir vēl viens pāris, bet ieceres līmenī vēl vairāki. kaut tik laika būtu vairāk!

ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris

Filca putni

Bija pāris šobrīd diezgan izplatīti un savā ziņā par modes lietu uzskatīti rokdarbošanās veidi, par kuriem domāju - to nu gan man nav vajadzības darīt, to es nedarīšu, man pietiek ar adīšanu un tamborēšanu. Tie BIJA filcēšana un dekupāža.
Tagad paliek dekupāža, jo filcēšana pati pie manis atnāk sīkiem solīšiem vien, sīkiem solīšiem...

Pirms gandrīz nedēļas man ierādīja, kā no vilnas kārsuma izveidot jaukas, filcētas bumbiņas, izmantojot vai nu filcēšanas adatu vai ūdeni, ziepes un savas plaukstas(tā laikam saucas slapjā filcēšana) Patika, jau patika, bet tā kā savas filcēšanas adatas nebija(un pagaidām vēl arī nav), nodomāju, ka bija jau labi pamēģināt, bet, lai paliek citiem kur izpausties...

Nākamais solītis. Vakar manā rīcībā nonāca dažas loksnes pabieza filca, no kurām apsolījos izgriezt figūriņas dekoriem.



 Nekas sarežģīts jau nav, tikai jāizgriež fiigūriņas. Bet es protu visu sarežģīt.
Meklējot iedvesmu  internetā aizrāvos vienā dikti jaukā lapā: http://lilfishstudios.blogspot.com/
Netīši nonācu tādā bilžu skatīšanas režīmā un visas bildes bija tik iedvesmojošas!!!
Tad nu vienkārši izgriezto filca figūriņu vietā man tapa pāris (pagaidām) jauku putniņu:


 ...un galu galā, sāku jau meklēt, kur iegādāties filcēšanas adatas, jo šķiet, ka varētu spārniņus vai citas krāsas pakrūtīti šādiem čivinatājiem veikli arī uzfilcēt vai iefilcēt...


Šie mani spārnaiņi papildinās kādu rotaļlietu - dekoru, kad būs gatavs, tad padalīšos ar rezultātu.
Bet ārā nu sākusies ziema. Derēru atcerēties arī par mazajiem spārnotajiem draugiem aiz loga un ierīkot barotavu vai iztīrīt jau esošo un papildināt ar gardiem krājumiem!

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Pārdomas par gaidīšanu un piedzimšanu

Tās nebūs pārdomas par Latvijas dzimšanu nesen aizvadīto svētku noskaņās, ne arī pārdomas par Ziemassvētku brīnuma gaidīšanu tuvojošos balto svētku noskaņās. Tās būs pārdomas par mazo brīnumu - bērniņu gaidīšanu un sagaidīšanu.

Nedēļas nogalē Ģimenes Šūpuļa Māmiņu dienā bija iespēja noklausīties ļoti jaukas vecmātes - Rudītes Brūveres pārdomas par bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām un pēcdzemdību norisi.
Arī man bija interesanti, lai gan pati šo jauko gaidīšanas laiku jau esmu izdzīvojusi, savu brīnumu sagaidījusi - nu mazā meitiņa jau smaida vecākiem savu vēl bezzobaino smaidu, veļas un airējas pa pa paklāju šurpu turpu un liek arī vecākiem smaidīt.
Pēc pāris dienām izvilku no somas Rudītes sagatavoto stāstījuma konspekta/izdales lapiņu, pārlasīju un tas mani aizkustināja vēl vairāk, nekā klausoties pašu stāstījumu. Sapratu, ka, kaut vai sevis dēļ, vēlos šo tekstu publicēt Griezes dienasgrāmatā, lai lapiņa nepazustu un arī pēc kāda laika varētu palasīt
Ar Rudītes laipnu atļauju varu padalīties...


☼ Dabiska grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda norise ☼

Spoža zvaigzne notecēja                                 Šūpo mani, māmulīte,
Pie līgavas nam' durvīm:                               Nemet mani ūdenī;
Tā nebija spoža zvaigzne,                                Ja tu lielu izauklēsi,
Tā bērniņa dvēselīte.                                       Būs tev maizes arājiņš.
  gaidības ir cerību un augšanas laiks: katrs bērniņš ir brīnums: dažādi šķēršļi jāpārvar, lai
      olšūniņa sastaptos ar otru pusīti – sēklšūniņu – un tad atkal jāpārvār šķēršļi, lai apaugļotā
      olšūniņa varētu iesakņoties – lai dvēselītei, kas atnākusi, veidotos mājiņa.

☼ grūtniecības 10 mēness mēneši ir arī mātes augšanas laiks: no bezrūpīgas, par sevi vien atbildīgas meitenes, jaunā sieviete uzsāk citu dzīvi, ar katru nākamo bērniņu no jauna

☼ galvenais grūtniecības mērķis: lai bērniņam rastos vieta vecāku dzīvē, viņu domās, ikdienā un laikā. Lai sievietei rastos laba saikne pašai ar sevi: ar savu dvēseli un ar savu ķermeni; lai viņa piedzīvotu – cik labi tas zina, kas jādara – kā jāaudzē bērniņš un kā tas laižams pasaulē.
Sievietes ķermenis māk dzemdēt. Ja viņu netraucē, bet palīdz sievietei labi justies – pirms dzemdībām un dzemdību laikā.

☼ galvenais šķērslis: bailes. Grūtniecības uzdevums un gatavošanās dzemdībām: sastapties ar savām bailēm un risināt baiļu cēloņus: izravēt saknes, nomierināt un dziedēt vecās atmiņas.
   Normālas bailes = bažas par to, kā tas būs – dzemdēt, dzīve ar bērniņu – tās ir parastas bažas par to, kas nezināms. Ir baiļu slogs, tumšs mākonis ap cilvēku, kas neļauj redzēt gaidāmo dzemdēšanas notikumu kā radības, kā mātes un bērna kopīgu ceļojumu. Ir šaubas, neziņa, kas kļūst par lielo nedrošību, par sevi, par bērnu, par dzīvi turpmāk.
Kas gaismā nāk, tas kļūst par gaismu (kā teikts Jāņa 1.vēst., Jaunajā Derībā): ir jautājumi, kuru atbildes vedīs tālāk: kā es pati piedzimu? kādām domām un jūtām mani dzemdēja
mana māte = kas bija tātad arī manas galvenās emocijas, ienākot šajā pasaulē? Kāds pašvērtējums toreiz man radās? Kāda saprašana par to, kas ir šī pasaule: droša? bīstama? patvērums? pamestība? uzticēšanās? atkarība no citiem?

☼ kā sieviete dzīvo/jusi, tā viņa arī dzemdēs – jo arī dzemdībās tā ir viņa pati, kas to dara.
     Dzemdējot Tu vari iepazīt sevi no varbūt vēl neapzinātās stiprās puses!

☼ dzemdības, kurās sieviete pati ir ‘ķēniņiene’, padara sievieti stipru un veselīgi neatkarīgu: viņa ir tā, kas dara (nevis tā, ar kuru kaut kas notiek), sieviete var dzemdēt pati un viņa to dara; viņa ir tik stipra, tik drošas uzticēšanās pilna, ka var palaist sevi vaļā, neuzraudzīt, nesaudzēt – bet ļauties, ļaut dzemdību spēkiem strādāt. Laist bērniņu pasaulē.
Pēc dzemdībām bez iejaukšanās, bet ar laipnu un prasmīgu pavadīšanu (patiesā vecmātes loma) sieviete rod spēka avotu visai nākamai dzīvei. Līdz ar to viņas ģimene kļūst stiprāka.

☼ dzemdību pieredze lielā mērā nosaka, kā jutīsies un kā izturēsies ‘jaundzimusī’ māte.
☼ nozīmīga ir atpūta un laiks sev – laiks mieram, laiks pieņemt un dvēselē izdzīvot pārmaiņas; pieņemt jauno bērniņu, savu mātes – barotājas lomu, savu ķermeni, kas pārveidojies un varbūt nekad vairs nebūs tāds, kā agrāk, 18 gadu vecumā. Māte nav meitene.
☼ veselīgam pēcdzemdību periodam vajadzīga aprūpe: mātei, kas gādā par bērniņu, vajadzīgs mīļš cilvēks, kas gādā par viņu. Tēvs vislabāk var mīlēt savu bērnu, mīlot tā māti.
Pēcdzemdību depresiju profilakse: labi izgulēties (arī pa dienu), meklēt un pieņemt palīdzību.

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Novembra raža

Aizvadītajās brīvdienās, vēl pēc Latvijas svētku svinēšanas, par spīti savā ziņā nejaukajam laikam, ārpus lielpilsētas vēl paguvu ne tikai sēdēt istabā un uzcakot cepurīti mazajai, (te mēs tapšanas procesā pielaikojam, vai būs gana liela)

ne tikai piedalīties Ģimenes Šūpuļa Māmiņu dienā "Jaunpalejās"
 un dzirdēt patiesi jaukas pārdomas par dzimšanu un arī mazliet parokdarboties(par to varbūt drīzumā uzrakstīšu), bet pat padarboties dārzā un novākt vēl pēdējo ražu:) Uzminiet, ko es vācu? Kartupeļus nē, burkānus arī nē....tik slinka neesmu, tie novākti jau laiciņu pirms pirmajiem sniegiem.
Vācu topinambūrus!!!!

Tie, redz, varētu kaut līdz pavasarim zemē stāvēt un būtu vēl derīgi, jo pagājušajā pavasarī ar vēl dažus ļoti labus un izmantojamus no zemes izkašņāju.
Tad nu te lietus, te migla no gaisa nāca, dubļi lipa pie zābakiem, cimdiem un rokamajām dakšām, bet mans ieguvums - viens pilns grozs un vēl bišķiņ kopējiem ziemas krājumiem tika pievienots:)




 Ja jau palielījos ar savu čaklumu, tad būtu pieklājīgi kaut kad drīzumā arī kādu recepti no topinambūriem pagatavotam ēdmaņam padalīties. Centīšos, centīšos!!!

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Iedvesmojos patriotiskās noskaņās

Biju tikusi galā ar mazuļa zābaciņa adīšanu un apraksta veidošanu un ieraudzīju dzijas kamolu Latvijas karoga sarkanajā krāsa, un sapratu, ka jātop maziem, siltiem zābaciņiem Latviijas krāsās. Par godu siltām kājām un par godu Latvijas dzimšanas dienai.
Vakar vakarā šis darinājums tapa pabeigts! Būs mazajai, ko svētkos kājās aut!
 
 
 

Lai siltas kājas un sirdis, lai jauka Latvijas dzimšanas diena!