ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Dāvanu atrādīšananās

Ziemassvētki ar vēderpriekiem, dāvināšanas un davānu saņemšanas priekiem un visādiem citādiem sniegotiem un gaišiem priekiem ir pagājuši. Un ir piedzīvoti arī Ziemassvētku brīnumi(na man tieši, bet vienalga ļoti priecē), kas drusciņ cerēti  un brīnumainā kārtā piepildījušies (lai gan neesmu no tiem ļaužiem, kas regulāri iegriežas baznīcā, ticu, ka šoreiz kāds palūdza un Dieviņš uzklausīja:)
Tad nu varu ļaut atrādīties arī Ziemassvētku brīnum-dāvanām, gan manis gatavotām un dāvātām, gan  citām pasū rokām darinātām un manis priecīgi saņemtām.

Ziemassvētku Brīnuma dāvana, kas no manis ceļoja pie Zaļās Pandiņmeitenes (un man par prieku laicīgi arī sasniedza), lai sasildītu gan nosalušas rokas, gan sirsniņu - balti, silti bezpirkstainīši. Bildēju gan pirms vēl biju pievienojusi tiem vienu pavasarīgi draisku taureni :D, bet to var aplūkot pie Pandiņmeitenes

Savai mazajai pekai nespēju neuzcakot vēl vienu siltu micīti,

kā arī iedāvāju Ģimenes Šūpuļa Ziemassvētku labdarības tirdziņā iegūto žirafīti

Lai  gan žirafīte ir visādu brīnumjauku rotaļlietiņu šuvējas Janas, nevis manu roku darinājums(kā daži mani radiņi automātiski pieņem, bet tik kvalitatīvas lietas es diez vai kaut kad iemācīšos uzšūt), dikti gribēju palielīties, ka mazajai tāda nu ir īpašumā, un var viņu knibināt, ņurcīt un arī zelēt.
 Bet no vecvecmammas mazā saņēma jaunas, siltas zeķītes, pagaidām jau vēl drusku pa lielu, bet tās pekas jau tik ātri aug...

 Arī man rūķi dāvanas nebija aizmirsuši. Ziemassvētku Brīnuma pārsteigums pie manis ieradās jau kādu nedēļu pirms svētkiem, bet es cietos, cietos un audzināju raksturu un no pasta atnesto paciņu vēru vaļā tikai pašā Ziemassvētku vakarā, un saņēmu tiešām jauku pārsteigumu no Spaariites


Kurā iekšā bija vēl vairāki pārsteigumi...

Un vēl saņēmu jauki zaļu šallīti, ko savām rokām tapojusi (cik noprotu, tā ir apmēram kā adīšana uz grābekļa) mana māsīca. Nu dikti piestāv gan zaļajam slingam, gan pārējiem maniem zaļajiem aksesuāriem. Un meitiņai ar patīk:) vismaz pozēja labprāt... bet tie bumbuļi ir jau oriģināli no dzijas...


Bet mūsu draugi svētkos saņēma mūsumājas virtuvē kādā naktī pirms Ziemassvētkiem galvenā pavārrūķa rokām vārītas 4 veidu karameles, man bij ļauts tik pie iesaiņošanas piedalīties...


un vēl...Tik tagad attapos, ka pāris manu darinājumu svētkos kādu iepriecēja, bet es neiedomāju tos iemūžināt foto...

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Iz vecas pavāru grāmatas

Jā, tieši tāds ir nosaukums ir no kāda veca žurnāla nākušai lappusei, kuru ieguvu iepriekšējā nedēļas nogalē "ārpuslielpilsētas rezidencē". Laikam pie krāsns kurināšanas jau bija izsprucis no liesmām, jo guvis ievērību manas mammas acīs ar dažām "Nacionālo ēdienu" receptēm, kas atrodamas lappuses otrajā pusē. Bet, zinot, ka diezi vai mamma tomēr gatavos tādus ēdienus kā Baltkrievu rausīši, Kazaku somsa, Kirgīzu bešbarmaks vai Azerbaidžāņu ļuļakebabs, atļāvos šo lapiņu "prihvatizēt" savām vajadzībām.
Mani gan vairāk ieintersēja tās lietas, kas no vecās pavārgrāmatas.. (un galvenāko mūsmāju pavāru arī:))
Tā laikam bijusi viena no žurnāla pēdējām lappusēm, un pēc tā var atšifrēt, ka žurnāls "parakstīts iespiešanai 1959.g. 6. oktobrī" -tātad gana pieklājīgs vecums, un saucies "Padomju Latvijas Sieviete"
 Bet paši labumi ir pārpublicēti no vēl vecākām pavārgrāmatām, to nemaz neslēpjot: "Atļaujamies sniegt dažus izvilkumus no kādas vecas pavāru grāmatas un lūdzam lasītājus atvainot, ja daži kulinārijā lietoto produktu nosaukumi neatbilst mūsdienu jēdzieniem." (jau tolaiku!, kur nu vēl tagadējo mūsdienu:)
Gribētos tā skaisti atrādīt to jauko lapeli, bet skaneris mūsmājās jau kādu laiku atsakās sadarboties, tāpēc jāiztiek kā ir.
Lai neietu zudumā tās "gudrības" un jautrība, sniegšu ieskatu  no sadaļas "visādu ķēķniecībā priekšā nākdamu svešu vārdu izskaidrojums".

Blanšierēt - ir noplucināt, novārīt;

Švicēt - miltus kausētā sviestā iemaisīt un bišķi pacept;

Panierēt - aptaisīt, par provi saklapētā pautā apmērcēt un ar rīvmaizi sausu aptaisīt;

Liģierēt - tumīgu taisīt. vienu liģierējumu no divu, trīsu jeb vairāku pautu dzeltenumiem, kurus no baltumiem atšķir, kādā traukā ar tikpat daudz krējuma labi kopā saklapē, tad pie vāroša karsta  ēdiena pielej un tik ilgi maisa jeb laista, kamēr ēdiens tik daudz atdzisis, ka liģierējums vairs nevar saiet;

Fritierēt - taukus šādā vīzē vārīt: labus kausētus vērša taukus pataisa uz uguni kādā kastrolī kūpēdami karstus, liek cepamās lietas eikšā un vāra, kamēr viņas diezgan brūnas un gatavas;

Dresierēt - putnu cepešus priekš cepšanas smuki ar iesmiņiem uzdurt, jeb ar diegu tā sašūt jeb sasiet, ka viņiem kājas pie krūtīm pievilktas un krūtis uz augšu izspiestas tiek;

Tranšierēt - uzgriezt, par provi cepešus smuki vienādās šķēlēs sagriezt un pēc viņu forma, kā bijuši, uz bļodu glīti sariktēt.


Tādas, lūk, vecās gudrības!

P.S. Par citu tēmu - vakar vakarā savā pastkastītē atradu aicinājumu ierasties konkrētā numura pasta nodaļā pēc paciņas - sirds sāka straujāk pukstēt, nojautu jau, ka tā būs Ziemassvētku brīnumu dāvana, ko uzbūra Inese.
Šodien devos uz pasta nodaļu, paciņu dabūju, mājās atnesu, bet vēl bail vērt vaļā, gribās vēl pavilkt to gaidīšanas sajūtu; varbūt pat būšu tik pacietīga, ka gaidīšu līdz Ziemassvētku vakaram!? Lai lielāks prieks:)
Vēl viens iemesls vaļā nevēršanai ir tā kā kauns, kā vainas sajūta, ka savu gatavoto dāvanu vēl neesmu nosūtījusi. Gribēju jau šodien pie reizes, brīnums  ar' jau gatavs, bet pēdējā brīdī izdomāja, ka vēl kaut kas jāpieliek, un līdz gājienam uz pastu to nepaspēju, bet rīt iešu vēlreiz...:)

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Kamzolītis svecītei


Domājot par Ziemassvētku tuvošanos un noskaņas radīšanu un vienlaicīgi cenšoties maksimāli izmantot lietas, kas mājās pieejamas un kādu savu funkciju jau izpildījušas, no iztukšotas ievārījuma burciņas, (tādas vecās, kurai nevar piemērot uzgriežamo metāla vāciņu) tapa svečturītis - lukturītis.
 
 Vienu pēcpusdienu pastrādāju ar adāmajām adātām un tapa brīnums, ko man labpatīkas nosaukt par svecītes kamzolīti:)

It kā gaidīju, ka gaismas spēles uz sienas būs izteiksmīgākas, varbūt ar lielāku svecīti burciņā tā arī būtu. Man ielikta parastā mazā tējassvecīte.
Dažādos apgaismojumos izskatās kā vairāki dažādi objekti.
Pats labākais, kas man patīk -šo kamzolīti var novilkt, lai izmazgātu, vai arī uzvilkt citai tāda lieluma burciņai.
TĀ NAV REKLĀMA - bet, piemēram,  Munio Candela tieši šādās burciņās ražo ekoloģiskās sojas vaska sveces.

Nākamo mēģināšu aptamborēt kādu burciņu ar mežģīnēm...un tad vērošu kā gaisma caur tām spēlēsies....

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Makaroni ar ķirbi

Ak cik sen jau biju vismaz sev solījusi, ka šajā blogā rakstīšu receptes, kurās tiek izmantots ķirbis.
Beidzot, beidzot saņēmos un ķēros pie rakstīšanas un savienošanas ar bildēm (gatavots un garšots tika jau pagājušonedēļ)
Tātad makaroni ar ķirbi vai ķirbis ar makaroniem!
Oriģinālā recepte atrasta dulcisinfurno, bet tālāka interpretācija latviešu gaumē.
Nepieciešamie produkti apmēram 3 porcijām:
 - 600 g nomizota ķirbja
 - 270 g makaroni (parasti mūsmājās izmantojam spirāļu makaronus)
 - 1 neliels sīpols
 - olīveļla
 - 1 ēdamkarote sviesta
 - sāls un pipari pēc garšas
 - 1/4 tējkarote kanēlis vai arī vairāk vai mazāk pēc garšas (ja nepatīk, kanēli var arī nelikt)
Uz sakarsētas pannas sviestā un olīveļļā apcep smalki sagrieztu sīpolu, kad sīpols kļuvis zeltaini brūns, pievieno nelielos kubiņos sagrieztu ķirbi, sāli un piparus, to visu tālāk cep uz nelielas uguns apmēram 20-30 minūtes, kamēr ķirbis nedaudz pašķīdis. (tas laiks atkarīgs no katra ķirbja individualitātes - dažs grib cepināties ilgāk, cits atkal dikti ātri izšķīst)

 Kamēr ķirbis ar sīpoliem uz pannas cepinās, izvāra makaronus (al dente), nokāš un, kad ķirbis sacepies, pievieno makaronus ķirbim un samaisa, ja vēlas, pievieno kanēli. Var likt galdā!

Labu apetīti!

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Topinambūru sacepums

Beidzot esmu ķērusies pie vēlajā rudenī ievākto topinambūru krājumu pagatavošanas kādā ēdienā. (Līdz šim pa kādam vien izmantoju mazās meitiņas biezenīšu gatavošanā).
Un vēl -  šī ir pirmā ēdiena recepte šeit Griezes dienasgrāmatā!!!
 Jāatzīst, ka tik viegli nemaz negāja. Biju nolēmusi meklēt receptes ar topinambūra izmantošanu plašajās interneta ārēs. Bet, ak vai, pirmais atrastais tulkojums"jerusalem artichoke" diez ko daudz nedeva, bet vismaz soli pa solītim nonācu pie "sunchoke", kas bija īstais. Bet, kā izrādās, ne man vienai tāds ceļš bijis ejams...
...un vēl - topinambūriem neesot pilnīgi nekādas saistības ne ar Jeruzalemi, ne ar artišokiem:)

Tātad, beidzot ar īsto atslēgasvārdu mūsmājā iecienītajā recepšu meklēšanas lapā http://www.tastespotting.com/  beidzot atradās pietiekami daudz receptes, lai pat būtu no kā izvēlēties. (ierakstot vienkārši "topinambur" gan arī 3 receptes man piedāvāja, bet no tām viena bija franciski, otra itāliski (laikam), tik viena man saprotamā mēlē:))
Pakonsultējos ar potenciālajiem šodienas pusdienu ēdājiem par zupas vai kā cita vēlmi redzēt savos pusdienšķīvjos, vairākums zupu negribēja. Tad nu izvēle krita uz topinambūru un kartupeļu sacepumu(Sunchoke and Potato Gratin), jo tā bija viena no receptēm, kur visas nepieciešamās sastāvdaļas jau bija mājās atrodamas. (Tas gratin, cik noprotu, ir īpašs sacepuma gatavošanas veids, bet latviska vienkārša tulkojuma nezinu).
Manā interpretācijā vajadzīgās sastāvdaļas:(bet individuāli daudzums atkarīgs no pieejamās/izmantotās pannas lieluma un paēdināmo skaita)
 - apmēram 10 vidēja lieluma kartupeļi
 - pāc apjoma mazliet vairāk topinambūru
 - 2 vidēji sīpoli
 - 1 ķiploka daiviņa
 - cietais siers (šoreiz izmantots tika Minhauzena siers)
 - sāls un pipari
 - dārzeņu buljons
 - olīveļļa
Izvēlēto pannu ieziež ar olīveļļu un sarīvētu ķiploka daiviņu
 Plānās šķēlītēs griež nomizotus kartupeļus (tik biezā kārtā, lai pannas apakša nebūtu redzama)
Apkaisa ar sāli un pipariem


Tālāk kārto šķēlītēs sagrieztus topinambūrus (nemizotus, bet kārtīgi nomazgātus, es ar birstīti riktīgi noberzu)
Atkal apkaisa ar sāli un pipariem
Tam visam pa virsu izkārto ripiņās sagrieztus sīpolus
 Tik tālu sagatavotos dārzeņus aplej ar apmēram 70 ml buljona (mūsmājās tiek izmantots dārzeņu buljons, bet "oriģinālajā" receptē bija minēts vistas buljons vai arī varot izmantot vājpienu)
Tad visu apkaisa ar sarīvētu sieru - drusku vairāk par glāzi vai vienu kausiņu(angl. cup)(250ml) (kopš mūsmājās ieradušies kausiņi (amerikāņu mērvienība), kas arī bieži tiek lietoti internetā sameklētajās receptēs, tad gatavošanas procesā izmantojam šīs mērvienības)
  Sagatavoto pannu apklāj ar pēc iespējas plānu foliju, liek jau iepriekš uz 200 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī un cep 45 minūtes, pēc tam noņem foliju un cep vēl 15 vai 20 minūtes. Jāpārbauda vai topinambūri pietiekami mīksti, ja vēl nav - jāpacep vēl.


Kas man likās interesanti - vārot dārzeņus priekš mazās pekas biezenīšiem, topinambūrs parasti ir tas, kas, lai gan pats pēdējais pielikts un nesagriezts, izvārās visātrāk. Parasti ir jau gandrīz izšķīdis, to nedaudz kopā satura tikai nenomizotais zemmizas slānītis (biezenīšiem, atšķirībā no sacepuma, vienmēr topinambūrus mizoju).
Tad sacepumā kartupeļi bija jau gatavi, bet topinambūri vēl pacieti. Un, jau gatavajiem - topinambūra miziņa ir cietāka, par viducīti.

Lai nu kā, visa porcija tika gardu muti notiesāta:) Pa virsu vai blakus, katram individuāli uz šķīvja tika pievienota majonēzes - krējuma mērcīte. Man jau nemaz neprasījās, bet nebija slikta piedeva.


...un šādi lūk izskatās minētie kausiņi







ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Bezpirkstainīši siltām rokām

Pirms kāda laika, kad tikko sāku domāt par bloga rakstīšanu un nezināju ar ko sākt, viens no variantiem bija bezpirkstainīši. Tiem no maniem krājumiem bija noskatīti pāris kamoli ar mohērīgu dziju - viens melns, otrs violets. Bet es nenocietos, sāku ar ko citu. Galu galā no noskatītās dzijas tapa pat 3 pāri bezpirkstainīšu - melni, violeti un violeti melni vai melni violeti.
Tapa jau pirms kāda laiciņa, tik bija slinkums un nevaļa diegus savilkt, lai var pieklājīgi atrādīt.
Paši pirmie no melnās dzijas gan jau nākamajā dienā pēc pabeigšanas tika iedāvāti draudzenei un pēc dāvināšanas steigā tapušās bildes diezko labi nesanāca. Un ar melno dziju to ieadīto pīni arī gandrīz nevar pamanīt, bet ar tumšām krāsām tā nu tas ir.
Tad nu šodien, kamēr mazā iemiga pusdienslaika miegā, saņēmos, savilku diegus un saliku visus punktus uz  i šiem bezpirkstainīšiem:)

 Violetajiem ieadīju rokas virspusē pīņveidīgu rakstu, pārējais sviķelī, lai labāk pieguļ rokai; arī īkšķītis mazdrusciņ tiek ietērpts.

Melni - violeti - melnie tapa ļoti vienkārši - abos galos melnais sviķelis(labiski - kreiliski - labiski - kreiliski.....) un pa vidu lillā... No atlikušajiem diegu galiem uzcakoju puķītes dekoram - katram sanāca savā krāsā.

Abi domāti Ģimenes Šūpuļa Ziemassvētku labdarības tirdziņam, bet, ja tur savus jaunos saimniekus neatradīs, tad gan jau līdz svētkiem es viņus bez saimnieka neatstāšu (būs kādam dāvanā - kušš..)
...tapšanas procesā ir vēl viens pāris, bet ieceres līmenī vēl vairāki. kaut tik laika būtu vairāk!