Paklājiņš...

Saulainās dienas turpinās, jēē...
Par spīti saulei aizgājušajā nedēļā mūsmājās bija iemaldījies kāds vīruss, kuru gan ātri izdzinām:)
Pāris dienas ne actiņas neizadīju, ne stabiņa nenotamborēju, bet tad jau atkal ideju pilna galva un adatas rokās...
Procesā ir kādi 3 darbiņi, jaunākais - sāku adīt mazajai jaciņu, pirmo reizi adu reglānu no augšas, tad jau redzēs, kas sanāks; veselu dienu pavadīju meklējot iedvesmojošāko modeli, adot paraudziņu un rēķinot acis, tagad lēnām top, bet pagaidām vēl nav ko rādīt.

Tāpēc atrādu jau senāk tapušu darbiņu - tamborētu paklājiņu, kurš savu vietu atradis vannasistabā, iepriekšējo iemītnieku ''deportējot'' uz vēl mazāku telpu ;)
Tapis no dažādiem krāsainiem akrila un kokvilnas diegiem, kuri kaut kā bija jāizmanto. Vannasistabā, kurā nav silto grīdu, lieliski noder, lai no siltas vannas nav "jālec"uz aukstām flīzēm:)

Ilgi tapušās - uztapušās tamborētās krelles un auskari

Beidzot, beidzot esmu pabeigusi krelles (vai kaklarotu), kuras tapšanas sākumi meklējami jau pagājušajā vasarā, kad pāris svelmainos vasaras vakaros tapa auskariņi. Jau tad bija PLĀNS  - auskari un kaklarota, bet kaklarota mazliet aizķērās iedvesmas pinekļos:)
Pirms pāris dienām Dziedošās Bitītes Elīnas tamborētie auskari un kaklarota mani iedvesmoja, un meklēju rokā savu aizsākto darbiņu(auskaru un kaklarotu vienojošais elements bija jau gatavs), lai pabeigtu un ar godu varētu atrādīt.(un kamēr saulainas dienas, saulaini nofotografēt)

Auskaros stingrībai ietamborētas palielas pogas, bet krellēs bez aptamborētajām koka bumbiņām iemaldījušās arī pāris pogas un pāris filcētas bumbiņas, tās sākumā nebija plānotas, bet vienkārši pagadījās mājās īstajā krāsā:)

 ...un paparde jau kārtējo reizi lieliski iejūtas fona lomā, jā, jā...atkal zaļie toņi.
Lai gan arī es gaidu pavasari, es labprāt pieturētu arī ziemu, kāda tā ir pēdējo nedēļu - ar sauli katru dienu!

Saulainā nedēļas nogale, kaklarota un daži našķi.

Par kaklarotu un dažiem mūsmāju šīsnedēļas ēdmaņiem gribēju pastāstīt jau vakar, bet ne jau pirmā reize, kad saldi iemiegu mazo ķiparu midzinādama:)

Jau kādu laiku arī es rotājos ar tamborētu kaklarotu, ko varu izmantot arī kā rokassprādzi.(Pirmo jau pirms pāris nedēļām dabūja manu krustmeitiņa).

Krāsas atkal nevilšus gadījušās pavasarīgas un tikpat nejauši pieskaņotas manam slingam(bērnu pārnēsāšanas lakatam). Un patīkams atklājums - nav sāpīgi, ja mazā ierauga šo kaklarotu man kaklā un grib ne tikai paķimerēties, bet arī paraustīt. Tāpat arī, ja mazā ir slingā, tad rota netraucē pieglaust galviņu mammas kaklam un iemigt:)

Vēl saulainajā nedēļas nogalē(vai esat pamanījuši, ka jau nedēļu katru dienu ir spīdējusi saule?) neiztikt besz pāris kulinārajiem izmēģinājumiem.
Piektdienas vakarā tapa šokolādes banānu maize, kuras oriģinālā recepte atrodama šeit.

Nezinu gan kāpēc to sauc par maizi, jo ir tik garda, ka būtu pelnījusi vizmaz keksa nosaukumu(bet varbūt receptūra neatbilst nosacījumiem, lai sauktu par keksu?)
Man vislabāk garšoja, kamēr vēl mazliet silta:)

 Bet vakar pēc pastaigas cepeškrāsnī cepās dārzeņu pīrāgs(quiche), kuras recepte meklējama te.

Mūsumāju receptē gan cukini tika aizstāts ar ķirbi un papildus pievienoti puķkāposti.

 Vakar izbaudīju gan nedēļas nogales atpūtu, gan rosīgumu. Rītu iesākot ar saulainu šokolādes-banānu maizes baudīšanu(tā nav kafija bildē, bet cigoriņu dzēriens, sen nebij dzerts!)

Pēc tam sakārtojot/pārkārtojot lādē sakrājušos dokumentus un papīrus, un atrodot dažas mīļas lietas - pirms vairākiem gadiem no tālākam zemēm saņemtas vēstules un skaistu vēstuļpapīru, kurš tā vien aicina atkal uzrakstīt kādu nevirtuālu vēstuli - tā pa īstam!

 Cik sen nav rakstītas ĪSTAS vēstules! Pēdējā, ko atceros un ko tikai nosacīti varētu saukt par vēstuli, bija pastkarte draudzenei no Itālijas ceļojuma  pirms pāris gadiem.

Sīpoli dīgst - pavasaris nāk; jeb vienkāršā sīpolu zupa!

Sīpoli mūsmājās jau pavasara noskaņās - viens pēc otra parādās zaļi asni/loki, kas steidz stiepties garumā un atņemt spēkus pašiem sīpoliem. Loku diedzēšama mūsmājās diezko nekad neizdodas, jo, līdzko loki ir gana pastiepušies, tiem uzbrūk kaut kādi kukaiņi(parazīti tādi!) un līdz ēšanai reti kad tiekam.

 Tad nu, lai nelaistu mantu vējā un palutinātu sevi ar gardu maltīti, šad un tad tiek brūvēta sīpolu zupa.
Sākumā meklēju zupas recepti interneta plašumos, un tur tā tiešām dažādās variācijās ir atrodama, gan klasiskā franču, gan citās interpretācijās, ar baltajiem un ar sarkanajiem sīpoliem un vīniem, ar siera vāciņiem vai bez, utt. .... Tā kā nav mums tāda krāsnī liekama podiņa vai bļodiņu, kurās tad varētu savārīto virumu ar siera vāciņu apdarināt, manā interpretācijā tapa vienkāršā sīpolu zupa.

Nepieciešamie produkti:

 - 1 līdz 1,2 kg sīpolu
 - 4 ķiploku daiviņas
 - pāris karotes sviesta
 - apmēram 100 g baltvīna
 - dažas lauru lapas
 - 2 tējkarotes kaltēta timiāna (timiāns ir tā īpašā garšviela, kas liek zupai jauki smaržot un labi arī garšo)
- olīveļļa sīpolu cepšanai
 - 3-4 Ēd.k. miltu
 - 1,5-2 l dārzeņu buljona (es leju ūdeni un lieku pāris kubiņus)
 - sāls pēc garšas
 - nedaudz rīvēta cietā siera(piemēram Minhauzena) un baltmaizes vai graudu maizes grauzdiņi pasniegšanai

Gatavošana:

Nomizotus un ripiņās sagrieztus sīpolu (lielus sīpolus es vēl pārgriežu vai 4 daļās pirms "saripiņošanas"), sakapātus ķiplokus, lauru lapas un timiānu cepina sviestā un olīveļlā lielā katlā (var arī pannā, bet katlā ir ērtāk, jo turpat tad turpina vārīt zupu), kamēr sīpoli kļūst nedaudz zeltaini - apmēram 10 min,  pa brīdim pamaisot, pieliek miltus un vēl pāris minūtes pacepina.
Pēc tam pielej nedaudz ūdeni un vīnu un pāris minūtes pasautē, tad pielej buljonu(vai ūdeni un pieliek buljona kubiņus) un uz lēnas uguns vāra kādas 20 minūtes.
Ar šķidruma daudzumu var mazliet variēt, atkarībā no tā cik biezu vai''sķidru zupu gib, vai cik ēdāji paredzēti:)
Kaut kad pa vidam pieber arī sāli.
Pasniedz karstu, bļodiņā pa virsu uzberot rīvētu sieru un maizes grauzdiņus.

 Garšo interesanti! (Tā īsti nemaz pēc sīpoliem negaršo)
Varbūt ir vēl kādas gardas receptes, kurās nepieciešams liels daudzums sīpolu?

Silti, silti bezpirkstaiņi - pavasari gaidot!

Saulainās dienās tapa vienkārši, pelēki bezpirkstaiņi ar pīni - dāvanai.
Ai, kā man patīk adīt bezpirkstaiņus! Un dāvināt!

 

Krāsa pelēka un bieza, bet tieši tāda man šķita izcels šādā veidā adītas pīnes. Un izskatās labi, man šķiet.

Uz fotografēšanu arī kaķis izrādīja savu patiku.

Seleriju sakņu biezeņzupa

Atkal recepte!
Par receptēm esmu sapratusi vienu - man patīk gatavot, bet ne īpaši par tām rakstīt un aprakstīt. Bet kaut vai tamdēļ vien, lai nepazustu man pašai tās receptes, kas izmēģinātas un atzītas par vēl kādreiz izmantojamām(citreiz ar uzlabojumiem vai vai vienkāršojumiem), ir jāraksta!!!

Un vēl tā padomājot - mūsmāju virtuvē es parasti gatavoju tos vienkāršākos ēdienus, cenšoties maksimāli izmantot pašu dobēs augušos tupeņus - rāceņus un visādus citādus nezvērus(zvērus nekad!:P) Un pamanīt, lai ledusskapī daži produkti neaizkavējās pāāāāārāāk ilgi, arī esmu uzņēmusies par savu uzdevumu.
Kūku un eksotisko/sarezģīto ēdienu lauciņu ieņēmis vīrietis:)!
Tāpēc es parasti apskatos, kas mājās jau ir un tad meklēju receptes, ko no tā pagatavot.
Bet vīrietis atver recepšu lapu un meklē kaut ko interesantāku, kaut ko nebijušu, kaut ko, kas ļoti kārdinoši izskatās(nu jau ir laiki, kad nav jāaprobežojas ar plauktā atrastā pavaŗgrāmatā lasītu "pliku" recepti, kad ir tādas iespējas internetā, kur arī ēdienu blogi sacenšās savā kvalitātē gan saturiski, gan vizuāli). ...un tad uzraksta sarakstu ar produktiem, kas jāiegādājas īpašajai, īpašajai ēdienu receptei. Un viņam labi sanāk! Vienmēr!

Bet nu par seleriju sakņu biezeņzupu:

Oriģinālā recepte atrasta šeit, bet manā izpildījumā - turpiniet lasīt(ja neesat noguruši no aprakstoši - filozofiskā ievada)

Nepieciešamie produkti:

 - 3 seleriju saknes
 - 4 palieli kartupeļi
 - 1 liels sīpols
 - 4 ķiploku daiviņas
 - 1 tējk. kumīns(es saberzu piestā)
 - 6 kausiņi (apmēram 1,5 l) dārzeņu boljons (varbūt vajag mazliet vairāk, atkarībā no seleriju lieluma un kartupeļiem)
 - eļļa un sāls gatavošanas procesā
- skābais krējums un dilles pasniegšanai(ziemā izmantoju saldētas dilles), var arī maizes grauzdiņus.

Gatavošana:

Katliņā sacep sāgrieztu sīpulu, sasmalcinātu ķiploku un maltu vai saberztu kumīnu
Kad sīpoli zeltaini, pievieno nomizotas un kubiņos sagrieztas selerijas un kartupeļus un daļu no šķidruma(buljona) un vāra apmēram 20 līdz 25 minūtes kamēr selerijas mīkstas.
Var visu buljona daudzumu pieliet jau sākumā, bet var pievienot pakāpeniski.
Noņem no uguns un sablendē.
Pasniedz ar krējumu, dillēm, pēc izvēles ar maizes grauzdiņiem.
Garšo sasildoši:)

Leduspuķu, sniega un saules nedēļas nogale

Par šo gribēju jau vakar, bet miegs mani pieveica midzinot mazo Peku.
Tan nu atskaite par saulainu nedēļas nogali atkal top tikai pirmdienā...

 Sestdiena man bija slēpju un sniega diena Līgatnes dabas takās; jaukā un demokrātiskā GNP tradīcija rīkot Gaujas nacionālā parka fonda balvas izcīņu Meža biatlonā arī šogad mani neatstāja vienaldzīgu, tas nekas, ka tā bija tikai trešā reize, kad šajā sezonā kāpu uz slēpēm. Mierinu sevi, ka tāda nebiju vienīgā. Par spīti aukstumam (man gan saulaini mīnus padsmit nešķiet auksts), laiks bija tiešām jauks un savus 5 km noslēpuju tik pāris reizes uz augstākajiem kalniem izmantojot tekstilbremzes jeb dibenu (citiem šie kani nesagādā nekādas problēmas, bet man, kā kalnu slēpju neslēpotājai, ir bail)

Svētdiena toties priecēja mani ar sauli un brīnumjaukiem ziediem, LEDUSPUĶĒM logu rūtīs!!!
Nebūtu mazajai Pekai temperatūra sakāpusi, pavadītu vairāk laika laukā, lai gan termometrs pie mājs stūra rādīja mīnus 19:) Nācās samierināties ar leduspuķu pētīšanu logu rūtīs un vienu mazu, īsu izbrišanu pa sniegu (kamēr vecmāmiņa pieskatīja savu mazmeitiņu), lai novērtētu kārtējos bebru postījumus/nedarbus. Jā, jā - viņi darbojas arī pa ziemu un sniegā atstāj sevi nododošas takas. pirms pāris nedēļām ar nožēlu nācās secināt, ka bebri iznīcinājuši prakstiski visas liepiņas un kļaviņas, kas bija attīrītas no alkšņiem sparīgakai augšanai un alknājā bij atraduši arī vienu palielu bērzu. Līdz šim šiem  kokiem viņu zobi  klātu neķērās. Laikam vēl kādu laiku būs jādodas liepziedu meklējumos uz tālākām pļavām un mežiem. Šoreiz mana konstatētā skāde bija pāris nograuztu ievu, tālāk neaizbridu...

Bet par leduspuķēm gan sapriecājos:

Un dažas puķes gatavojas ziedēt arī  loga rūts siltajā pusē

Pavasaris tuvojas!

Mana lielā tamborsega

Jau jau reiz esmu šo tēmu uzsākusi, tad tad turpināšu ar agrāk uzcakoto/uzmeistaroto darbu atrādīšanu.
"Noķēru" reto saulaino dienu viena lielā darba noknipsēšanai - tad nu iepazīstieties ar manu lielo tamborsegu:)

 Pēdējā laikā esmu manījusi vairākas tamborētājas atrādot sadarīto, jaunākais manis pamanītais ir Annas prieku un darbu lādē redzētais pavisam svaigais veikums, pat vēl ne kopā satamborēts.
Sākumā gribēju saukt šo ierakstu: "Mans lielais musturdeķis", bet tad tā padomāju, ka nekādu dižo musturu jau tur nav, tāpēc tas būtu pārāk skaļi saukts, un tāpēc lai nu būtu vienkārši: tamborsega:)

 Gatava tapa jau pirms kādiem trim vai četriem gadiem, vēl pirms tam apmēram gadu vai vairāk(tiešām neatceros, tas bija tik sen jau) tika tapināta pa gabaliņiem vien. Āaa - un vēl pa vidu bij kāda pusgada pātrtaukums, kamēr semestri mācījos ārpus Latvijas. (tamboradatas man līdzi bija, bet iedvesmas segai gan ne, bij citas lietas tveramas:)Daudzi no gabaliņiem tapa vilcienā, jo tai laikā apmēram reizi nedēļā pavadīju tur divreiz pa pāris stundām un laiku varēja īsināt, liekot rokām darboties:)

Cik atceros, pašā sākumā bij' doma tamborēt visdažādākā lieluma kvadrātus, un tad mēģināt sakombinēt - būtu jau skaisti, bet būtu arī traks darbs sakombinēt. Tad nu paliku pie apmēram viena lieluma kvadrātiņiem  un vēl dažus 4-reiz lielākus satamborēju no dzijas, kas bija tā vairāk krājumos. Te laikam atkal jāsecina - ka šai segai dzijas netiku pirkusi - tika izmantoti dažādi atlikumi  un ārdītas dzijas. Ja kāds pavediens bija par tievu, liku kopā vairākus vienas vai dažādu krāsu pavedienus. Lielākoties kvadrāti tamborēti no vidus, daži arī no stūra vai vienas malas.

Mana mīļākā vieta pēc krāsu salikuma šai segā ir tā, kur oranžais ar zaļo blakus, un tālāk nāk tumši sarkanais...

Man pašai tieši saulainās dienās tā sega jo īpaši patīk!

Mūsmāju mazās sedziņas

Esmu saņēmusies/apņēmusies palēnām apkopot vēl pirms blogošanas uzsākšanas tapušos darbiņus.
šis tas jau ir aizdāvāts, šis tas novalkāts, bet ir arī gana darbiņu, kas palikuši mūsmājās.
Kamēr vēl sniegu baltums pavisam ais loga nav pazudis, gribu atrādīt mazās meitiņas pirmo sedziņu, sniega baltumā! Bija man balta kokvilnas dziija un ieraugot šo rakstu, uzreiz sapratu, ka raksts un dzija būs īstie viens otram:)

Vasarā tika izmantota gan ratos, gan autosēdeklītī, gan gultiņā un gan visur citur guļot. Ziemā praktiskai segšanai izmantojam retāk, jo nav vilnas, bet kokvilnas, un mazā jau izaugusi tik liela, ka dubulti salokot, sedziņa par knapu. Toties smukumam joprojām lietojam.

Jā, bija viens tāds jauks periods, kad mazā "nolūza" turpat, kur spēlējās; uz grīdas vai ārā izklātas segas.. (tie bija labi laiki:))

Nu saulainās dienās smukojamies!

Vēl mūsmājās ieradušās - mazajai Pekai iedāvātas arī citas (ne manis) rokām darinātas sedziņas.

Šīs 2 nelielās tamborētas:

Un šī manas krustmātes adītā, kas pēc lieluma tieši paredzēta gultiņas pārklāšanai. Katrs gabaliņš adīts no stūrīša, tehnikā, kuras nosaukumu jau esmu aizmirsusi, lai gan, protams, saņemot dāvanu painteresējos. Laikam tas nosaukums bij dikti sarežģīts, bet adīšanas process gan laikam vienkāršs(es gan vēl nemāku, pagaidām vēl nav nācies iemācities:)

 Tāda lūk šīs dienas atrādīšanās! Bet arī šobrīd man procesā pāris darbiņi - viens tamborējas, otrs adās!

Saulainās vakardienas atmiņas

 Vakar bija svētdiena, vakar atkal bija saule...tāpat kā pagājušo svētdien.
Un vakar atkal bija iedvesma "ķert" saulainus mirkļus!

Tika "nokauts" viens varens ķirbis(bet 2 vēl varenāki ir palikuši).

Šādi tie izskatījās rudenī(konkrētais ekseplārs otrajā rindā pa labi):

No šī milzeņa tapa ķirbju kūka un dikti daudz marinētu ķirbju burciņu un šodien arī pilns katls ķirbju biezeņzupas(tā manā izpildījumā), vēl gabaliņš ledusskapī glabājas mazās pekas biezeņiem.

P.S. Šis Minkāns nav m mūsējais, lai gan  ļoooti līdzīgs mūsējam. Paši jau tagad dažkārt pirmajā acu uzmetienā neatšķiram, ja ielīduši kādā tumšākā kaktā, lai gan šis ir daudzkārt jaunāks un rotaļīgāks:)

Tējas krūžu paliknīši mūsmājām

Pirms apmēram mēneša jau dalījos ar tējošanas paliknīšiem, ko darināju dāvināšanai.
Bet tās krāsas mani iedvesmoja, un tā kā dzijas vēl bija atlicis, tad tapa komplektiņš arī tējošanai mūsmājās:) Tapšanas procesā gan pavīdēja doma, ka arī šo varētu kādam iedāvāt, tomēr pašai dikti mīļš likās;)
Pat kaķim šķita gana pievilcīgi un piedienīgi viņa kažokam. Jāatzīst, ka mincis tiešām reti kāpj uz galda(un uz virtuves galda nekad!) un vēl retāk apmetas tur uz kādu mirkli atpūtai(lasīt - miegam) vai pārdomām.

Par kādu saulainu lietu mūsmājās vairāk!

Dāvana - kaklarota un aproce: (Re-darbu konkursam)

Jau janvāra sākumā Irēna izsludināja Re-darbu konkursu LAI TOP DĀVANA!

Vakar tapa arī mana dāvana divarpus gadus vecai meitenītei - krustmeitiņai vārda dienā - aprocīte un kaklarotiņa. (Krusttēvs cepa ābolkūku, bet tā jau vakar tika notiesāta, tāpēc nekvalificējas šim dāvanu konkursam:D:D:D)

Nebija gan tā, ka vakar no rīta attapos, ka vakarā jādodas ciemos, bet ar mani ir vienmēr tā, ka parāk daudz ideju pa galvu maisās, ka bieži nevaru izvēlēties ar ko sākt un tad, kad laika paliek pavisam maz, tad tik ķeros klāt.
Ideja nav pilnībā mana, nejauši ieraudzīju ko līdzīgu šeit, un piemēroju savām vajadzībām.

Par atbilstību Irēnas nosacītajiem noteikumiem - uz veikalu iepirkt materiālus nebija jāiet, itin labi derēja dažādie krāsainie dziju atlikumi un bija nepiecēišama tamboradata. Man kopumā aproces un kaklarotiņas gatavošana aizņēma gan vairāk kā 3 stundas, bet tas tik tāpēc, ka pa vidu vēl mazajai Pekai ammas gatavoju, baroju un vēl ik mirkli biju gatavībā uzķert no pārāk neveikla kritiena vai apmīļot, ja mazās lūpas uz raudāšanu vilkās:)
Mazās rociņas gan arī bija pirmās palīgā uz bildēšanu un iemēģināšanu:)

Uzņēmu laiku - viena posmiņa gatavošana ar visu diegu ievilkšanu, atkarībā no dzijas, aizņēma apmēram 3-5 minūtes (ja nekas pa starpai nepatraucēja) - tātad aprocītei ar 10 posmiņiem pietiktu ar 50 minūtēm, kaklarotiņai nepieciešams trīsreiz vairāk laika. Vispār 4 stundās noteikti iekļautos:)

Gatavošana loti vienkārša - iztamborē pīnīti, apmēram 13-20 cilpiņas, tad savieno aplītī un aptamborē ar īsajiem vai garajiem stabiņiem 1 vai 2 kārtas. Katru nākošo posmiņu veido, pīnīti pirms savienošanas izverot caur iepriekšējai.

Man iepatikās šitā lieta, varbūt uzcakošu šādu aproci vai kaklarotu arī sev...
Un, ņemot vērā cik ļoti ši dāvana patika mūsmāju mazajiem pirkstiņiem, tiek arī taps!
Arī dāvanas saņēmējai labāk patika gan aprocīti, gan paredzēto kaklarotiņu kā rokassprādzes nēsāt - katru uz savas rokas, tā laikam labāk par krāsām var priecāties. Ja uzkārts kaklā - tad pats var kaklu izmežģīt, lai papriecātos, ja vien neskatās spogulī:)