Apadītās dāvanas

Vakar bijām ciemos. Dāvanas arī bij' līdzi. Nu ja - man patīk gan saņemšanas, gan dāvināšanas prieks.
Šoreiz dāvanas nebija pašgatavotas, toties iesaiņojums gan. Un kā vēl!
Apadīta tika dāvināmā vīna pudele

Un adīta aploksnīte arī mūzikas diskam

 Te dāvanas jau iejūtas jaunajās mājās

Un svinības arī mājīgas un siltas, ja kamīnā vienā vakarā tiek nokurināta vismaz pāris nedēļu malkas norma:)

Un, spēlējot galda spēles, netrūkst gardumu, ar ko pamieloties)

Paldies jubilāram par varen jauki pavadītu un patīkami ieilgušu vakaru!

Gliemezītis un jauni dzijas krājumi "sakamoloti"

Kamēr kopā ar mazo meiteni ārā sniegā tiek veltas sniega bumbas un top sniega zaķi un eži, iekšā siltumā ar tamboradatu tapis gliemezis.

Tamborētais gliemezītis ir pirmais (ne)zvērs, kas tapis no Ziemassvētkos dāvanā saņemtās grāmatas "75 putni, tauriņi & brīnišķīgi kukaiņi. Adīti & tamborēti"

 Priekš manis šķita vienkārši gatavs dabūjams. Atsevišķi tamborēta gliemeža mājiņa un atsevišķi ķermenis, pēc tam sapildīts ar sinteponu un sašūts kopā.

Vēl pa šo laiku savos krājumos atradu vilnas dzijas šķeteres, ko palēnām pārtinu kamolos.

 

  Atliek tik izsapņot, kam siltam no tā tapt un ķerties pie adatām!

Beidzot pabeigtais sarkanais siltais bezrocis

Beidzot, beidzot šis adījums ir tapis gatavs valkāšanai!

Ilgi gan tapa, šķiet jau pirms pāris gadiem iesāku un izadīju gan priekšu, gan aizmuguri un vēl izmēģinājumam ar citas krāsas diegu bija sadiegts - lai var piemērīt pirms īstās sašūšanas. Un vairs pat neatceros, vai sākotnēji tas nebija domāts kā džemperis...

 Un tā kādus pāris gadus kaut kur starp kamoliem un adatām(un citiem iesāktiem rokdarbiem) skumis, beidzot tika izvilkts no nebūtības. Atlika sašūt pa smuko, pieadīt apkakli - augstu, lai ziemā silti, silti, un kaut ko izdarīt ar roku rinķiem. Izdomāju aptamborēt, lai ir kaut nemanāma, bet tomēr kāda "rozīnīte"

Tagad aukstums mani vairs nebiedē! :) Un sarkanā krāsa jau silda pati par sevi!

Tamborēts mežģīņu apmetnis/pončo

Pēdējā laikā tapis vēl viens pončo-veidīgs apģērba gabals. Šoreiz man pašai. Tamborēts.

Kad plānoju mazā rozā pončo adīšanu, pavisam nejauši uzdūros šim TE.
Uzreiz uzrunāja, jo likās ātri gatavs dabonams. Un uzreiz arī iedomājos par savu divkārtīgo vilnas dzijas kamolu, kas zeķēm un cimdiem par smalku, bet dzija pietiekami maiga, lai radītu ko tādu kā šalli vai pončo.
Izmēri un valdziņu skaits tātad man nedērēja, viss bija jāpārrēķina un arī vairāk kārtas jātamborē, lai iegūtu nepieciešamo garumu. Bet gala rezultāts, manuprāt, tīri glīts.

Tievākās dzijas dēļ ar to ātro dabūšanu gatavu mazliet pārrēķinājos un uz pirmo iecerēto aizvadītā gada svētku pasākumu nepaspēju pabeigt. Liela skāde jau ar nebija, jo tajā ballē lieliski iztiku bez papildus sildošiem aksesuāriem:)
Bet uz Ziemassvētku sagaidīšanu ģimenes un tuvāko draugu lokā jau bija gatavs! (Tikai nevienas bildes, tāpēc jātaisa speciālā fotosesija) 

 

Lai gan izskatās un arī ir dikti, dikti mežģīņots, tomēr pietiekami sildošs. (Un joprojām īsta vilnas dzija ir mans mīļākais materiāls apgērbu darinašanai, lai gan prasa saudzīgāku mazgāšanu)

Mazs rozā pončo (un vēl viens retro priekšautiņš)

Rozā nebūt nav mana krāsa. Bet mazajai meitenei jau  pa reizei var.

 Bet vispār jau viss sākās ar miiilzīgu, mīkstu dzijas kamolu iekš rozā. Ar savdabīgu lēnu krāsas pāreju rozā - balts - rozā....  Stāvēja viņš pie manis vai pāris gadu un nespēju iedomāties to nevienā apģērba gabalā ne arī kādā citā lietā. Un tad kaut kur, kaut kā ieraudzīju pončo. Un tas bija tas, par ko šim kamolam tapt! Attēlā - kamols pēc mazā pončo tapšanas. Tā, kā vēl paliek iespēja man ar šo krāsu izpausties:)

 Adīju uz apaļajām adatām, pieaudzēju pa 2 valdziņiem priekšā un 2 auzmugurā(kopā 4) katrā otrajā kārtā. Lai interesantāk priekšā pīnīte ar krustotiem 4 valdziņiem, aizmugurē ar 2. Pieaudzēšana gan priekšā, gan aizmugurē notiek gar pīnītes malām - pirms un pēc pīnītes. Apraksts apmēram atrasts interneta plašumos, bet valdziņu skaitu rēķināju pati savu vadoties pēc dzijas un nepieciešamā  gatavā adījuma izmēra. Sākumā galvenais bija, lai bērnam pār galvu bez lielas piepūles var pārvilkt. Šoreiz izdevās uztrāpīt īsto skaitu ar pirmo mēģinājumu!

Tak riktīgs rozā uzpūtenis!

Un tad vēl, piekārtojot drēbju plauktu, atradās vēl viens aizmirsts(vai labi paslēpies) retro priekšautiņš. Sarkans!Ar kaķi!!! Un kabatiņu, protams.

Priekšautiņi. Retro.

Pavisam nesen Laine bloglandijā padalījās ar savo pēc retro piegrieznēm šūto priekšautiņu krājumiem.
Tas man atgādināja, ka manai meitenei ir pietiekami daudz manas bērnības priekšautiņi saglabājušies un beidzot saņēmos tos visus bildēs iemūžināt un atrādīt.
Visi gan pēc vienas "šnites" šūti, izņemot vienu, kas laikam manas mammas darināts.

 Šis zaļais puķainis pat izskatās kā jauns, bez nekādām novalkātības pazīmēm:)

Bet meitenei priekšauts kā apģērba gabals iepatikās un nu gandrīz visu dienu dzīvojas pa māju ar kādu no priekšautiņiem

Un kā nu ne - te zupa jāvāra:

Te flomīši jāsaliek pie vietas un tam lieliski noder kabata

Arī vienkārši ko padraiskoties gana noderīgs apģērba gabals

Starp citu, tā baltā jaciņa arī retro:)

Šokolādes konfektes. Pirmais mēģinājums.

Ziemassvēvētku vecītis vīram zem eglītes bija palicis silikona formiņas šokolādes konfekšu gatavošanai. Bet tā sanāca, ka pirmo izmēģinājumu veicu es.

 Pirmais mēģinājums, tāpēc pavisam vienkārši. Ūdens peldē izkausēju šokolādes čipsus(tos, ko var Gemosā nopirkt), bet tikpat labi, var būt arī šokolāde no tāfelītes.... Tad ar karoti sapildīju formiņas, apmēram pusi katrai, tad sabēru vēl ļoti smalki sagrieztas aprikozes, riekstus un mandeles(smalki, jo formiņas ļoti maziņas un vēl ar tādu dziļu iedobumu vidū), pēc tam sapildīju ar šokolādi pilnas. Un ledusskapī iekšā.
Pēc pāris stundām dāvana māsai vārda dienā gatava!

Ir plāni izmēģināt ar kādiem pildījumiem, un kārtās ar tumšo un balto šokolādi, un ar kafijas garšu..... ļaut vaļu fantāzijas lidojumam!

Kad jāizvēlas...

Šodien bijām skatīt bērnudārzu mazajai. Pirmo. Pēc mēneša man jāatgriežas pie ikdienas darbiem oficiālajā darba vietā un mazajai būs jāmācās iedzīvoties bērnudārzā.
BET kāpēc pat tāda lieta, kā bērnudārza izvēle man liekas tik sarežgīta?

Būtu vieta pašvaldības dārziņā, tad kas tur ko izvēlēties - kur rinda pienākusi, tur arī jāiet!  Nu varbūt tomēr ne tik vienkārši, jo, ja MAN dikti,dikti nepatiktu tas dārziņš, es laikam nespētu savu bērnu tur kaut uz dienu atstāt...Bet vieta kādā no pašvaldības dārziņiem mums pienāks varbūt pēc pāris gadiem, bet tieši tajā, kurš visjaukākais šķita - varbūt tad, kad bērnam jau vidusskolā būs jāiet:):):)
Labi, nav ko gausties! Tātad jāiet privātajā, tur taču rindu nebūs! Bet še tev nu bija! Tie pāris, kurus biju noskatījusi, noklausījusi, pētījusi un labas atsauksmes arī bloglandijā lasījusi/dzirdējusi, jau ir pilni. Nevienas brīvas vietas! Nevienas! Vismaz līdz nākamajam mācību gadam.
Jau biju izsapņojusi, kā uz kādu no šiem izsapņotajiem vedīšu mazo Līvu un viņa tur radoši, radoši darbosies, rotaļāsies un priecāsies, un arī mamma priecāsies... Nu labi, lai paliek sapņi. Bija jau arī praktiskie aspekti - lai pa ceļam uz darbu, ne pārāk tālu(apmēram 5 km rādiusā) arī no mājām, vēl lai tuvu manas māsas dzīvesvietai - ja nu kas, viņa var kādreiz izpalīdzēt....Un vēl viens mans kritērijs vai vēlme bija, lai tas būtu dārziņš ar Montesori vai citu nestandartizētu pieeju. Tā man vienkārši pašai šķiet tuva un gribas tā audzināt savus bērnus.
Tā nu manas iztēlesradītie skaistie sapņi izplēnēja un nācās nolaisties uz zemes.
Tad nu šodien gājām apskatīt vienu dārziņu, kurā vietas ir. Tas gan nav Montesori bērnudārzs, bet pilnībā un pat visideālāk atbilst visiem mūsu praktiskajiem kritērijiem. Un mazajai meitenei tur patika (lai gan, viņai jau patīk visur, kur ir tādas mantas, kādu nav mājās, kur ir kaut kas jauns atklājams un piedzīvojams).
Audzinātājas jaukas, auklīte jauka, spēļu laukumiņš jauks, telpas arī jaukas, dažnedažādas nodarbību iespējas, bet, bet...BET MAN (atkal MAN!!!) neradās tā izsapņotā mājīguma sajūta. Kaut kā pietrūka. Vai kaut kā bija par daudz. Vienkārši neuzrunāja. It kā jau apzinos, ka bērnudārzā tak es Līva nevis es, tomēr man ir tik ļoti svarīgi, lai arī man tur patiktu.

Un tagad mazliet saskumusi domāju tā un šitā. Par citu variantu. Lai ir ar ko salīdzināt. Lai man kā mammai ir sajūta, ka esmu izvēlējusies labāko.
Izskatīju vēlreiz krustu šķērsu internetu par Montesori  un līdzīgām iespējām šaipus Daugavai. Lai ir tālāk! Lai nepraktiskāk! Bet, lai manai sirdij priecīgāk. Un, visu izsverot, vēl viens variants izskatās diezgan labs. Iesim skatīsim un tad mēģināsim no paša bērna izdibināt, kurā dārziņā labāk patīk - cik nu no nepilnus 2 gadus veca bērna to var izdibināt.

Nez, ko gan mans bērns domātu, ja zinātu, cik daudz laika tērēju šādām pārdomām?
Un cik gan tomēr ir grūti, kad ir jāizvēlas lietas, kas ietekmēs bērna personības veidošanos - bērnudārzs, pirmā skola.... Tas tomēr nav kā nopirkt nepareizās krāsas zeķubikses vai cepuri veikalā.
Ja vien mēs dzīvotu kādā citā vietā ne lielpilsētā, tad droši vien šāda galvas lauzīšana nemaz nerastos:)

Dāv[in]āt prieku un gūt prieku... Nebaidīties...

Kāpēc gan neiesākt Jaunu gadu ar prieku? Ar prieku sev mīļajiem, kas ir arī prieks sev pašai! Ar dāvinātprieku, ar sajūsmas prieku, ar smaržas prieku... un turpināt tā katru dienu!

 Šodien nopirku spuldzīšu virteni (tas nekas, ka spuldzīšsvētki pagājuši), lai radītu prieku mazajai meitenei - un izdevās tāāāds prieks, tāda sajūsma aaaaaaiiii - uiiiiiii - aiiiiiiiii ai-aia-ai-aiiiiiiiiii kā vērojot Jaungada salūta krāšņākās ugunspuķes.
Un man, protams, arī prieks:)

 Pēc tam taisījām garšas un smaržas priekus cepot piparkūkas. Un piparkūkmīkla palika vēl vismaz vienai smaržu-garšu prieka reizei.

Tas nekas, ka gandrīz neviens piparkūku kazlēns nav ar visām četrām kājām...Tas nemazinās graušanas prieku

Tik gaidām sniega priekus, jo šodien bija tikai slīdēt un krist gar zemi slapjumā (gandrīz peļķē) prieki...

Bez tā, ka nolēmu Jauno gadu sākt(un turpināt) ar prieka dāvāšanu, arī es Vecajam gadam aizejot un Jauno sagaidot, mēģināju "salikt pa plauktiņiem" to, kas ir bijis un to, ko vēlētos paveikt. Pat papīru paņēmu un vienvakar ielīodusi gultā un satinusies siltā segā divas lapas pierakstīju.
 SKATS ATPAKAĻ. Patiesībā tik maz kas ir mainījies no tā svarīgā, ko redzēju pirms gada veicot atskatu uz 2010.gadu; visas tās lietas ir vienas no svarīgākajām manā dzīvē joprojām; joprojām pati galvenā ir ģimene un mana mammas loma (bet kā gan citādi, vai ne?).
 Pagājušajam gadam biju sarakstījusi mērķus un vēlmes, ne visus esmu īstenojusi, bet daži izvērtušies pavisam savādāk, nekā būtu varējusi tobrīd iedomāties, bet tagad tik lieliski papildina manu ikdienu un manas aizraušanās. Jā, dzīve ir pārsteigumu pilna

SKATS UZ PRIEKŠU šoreiz nebūs punkti -  pirmais izdarīt TO, otrais izdarīt ŠITO...Kāpēc raksīt sarakstus, ja tos tāpat nepildīšu?
Sarakstīju uz lapas bez jebkādas kārtības(arī bez vizuālas) tikai lietas, nodarbes vai attiecības, kuras man ir svarīgas, par kurām negribētu aizmirst ikdienas rutīnā, par kurām mazliet vairāk piedomāt, lai pa kādam mazajam sapnim savā dzīvē piepildītu... Bez steigas, ļaujoties. Nebaidoties.
Lielim burtiem kaut kur lapas centrā patrāpījies "Nebaidīties!"
Man tas laikam ir aktuāli - nebaidīties no tā, ko varu, nebaidīties no tā, kas var neizdoties, nebaidīties kļūdīties, nebaidīties mēģināt...Viss izdosies!