piektdiena, 2011. gada 30. decembris

Siltā gaisma burciņās

Pirms vēl sagaidīts ir Jaunais gads, veikts pārskats par sasniegto un padarīto un nosprausti mērķi, uz ko tiekties, mazliet gribas pakavēties sitās atmiņās par nupat aizvadīto Ziemassvētku laiku.
 Šogad aizrāvos ar stikla burciņu apcakošanu, aptamboēšanu - lai tās kļūtu par siltās gaismas svečturiem.(pagājušogad burciņu mētelīšus adīju).
Tapa gan pūkainākas, gan mazāk pūkainas, gan gaišākos, gan tumšākos toņos... un nu jau attapos, ka visas ir atdāvinātas un priekš sevis nevienas pašas nav palicis mājās. Lai gan par svečturu trūkumu mūsmājās nevarētu sūdzēties, tomēr ir plāns kādu apcakot arī savam priekam un romantiskas noskaņas radīšanai.

Atdāvinātās gan šoreiz  lielākoties paspēju iemūžināt foto.
 Paspēju arī pavērot, kā ar katru no tām sveces gaismiņa rotaļājas.
 Man tik ļoti patīk nodzēst gaismu un vērot, kā sveču liesmiņu atspīdumi rotaļājas uz sienām, griestiem vai kādiem priekšmetiem istabā. Šovakar, liekot gulēt mazo meitiņu (pēdējā laikā tas notiek tumsā, citādi visādas interesantas lietas novērš uzmanību no mērķa - čučumuižas), atcerējos savu bērnību un iemigšanu tumsā, kad ik pa brīdim caur aizskariem istabā tomēr ielauzās kādas garāmbraucošas automašīnas gaismas un veidoja uz sienām un griestiem kustīgus zīmējumus... Ko tik tur nevarēja iztēloties!
Arī tagad ko līdzīgu var novērot, bet tas vairs nav tas. Varbūt tāpēc, ka tagad līdz ceturtajam stāvam tās gaismas tā nenonāk, kā manā bērnībā līdz otrajam? Varbūt istabā jau tāpat pārāk daudz statiskās pilsētas gaismas ienāk no laternām? Varbūt vienkārši nav iespējams atkārtot tās sajūtas, kas bērnībā, tikai atcerēties tās....
Ar svecītēm ir mazliet savādāk - tās nenāk un neaiziet, bet liesmiņa kā dzīva tomēr mazliet kustas un iedomu tēli uz sienām ar'.


Un dāvinot jau burciņas ar nebija tukšas - tajās tika paslēpta kāda svecīte vai gardumiņš!

 Lai Jaunais gads tiek gaiši sagaidīts!!!

ceturtdiena, 2011. gada 29. decembris

Pašgatavotas dāvanas Ziemassvētkos. MAN!

Aizvadītajos svētkos nebija garlaicīgi nekādā ziņā!
Saņēmu daudz mīļu un sirsnīgu dāvanu, arī pati dāvināju savām rokām tapušās(par tām vēl būs ieraksts Griezes dienasgrāmatā).
Bet ar pāris saņemtajām dāvanām noteikti gribu padalīties, gan tamdēļ, ka ļoti skaistas, gan tamdēļ, ka pašu rokām darinātas.
Tā nu mana rotu kolekcija Ziemassvētkos papildinājās ar ļoti jauku brošu un 2 pāriem burvīgu auskaru:
 

un krāsu toņi mani mīļākie:)

Bet Vidzemes pusē pirms lielajiem vējiem paspēja arī mazmazdrusciņ sniedziņš būt - vismas uz eglītes meklēšanu mežā un mazās eglītes rotāšanu pagalmā:
Bet pēc tam atkal kā pavasarī, pat zālīte zaļa


trešdiena, 2011. gada 21. decembris

Naudas koks

Šeku reku, Ziemassvētki gandrīz klāt un Latvijas Banka kā ierasts mūs atkla iepriecinājusi ar burvīgu īpašo vienlatnieku - šoreiz ar piparkūku sirdi. Nu es esmu kādu riekšaviņu jauno monētiņu ieguvusi savā īpašumā un atcerējos, ka bloglandē vēl iepriekš ar savu naudaskoku neesmu padalījusies.
Tāds nu viņš ir pilnā plaukumā(visas standarta dobītes aizņemtas:))

Īpašos latiņus mūsmājās krājām jau sen - mums sakrāti visi līdz šim apgrozībā laistie.
Jau vairākus gadus draugi no mums klāt pie dāvanām Ziemassvētkos saņēma arī pa jaukam, spīdīgām latiņam - ar skursteņslauķi, sniegavīru, eglīti, pakaviņu....šogad būs piparkūku sirds:)



Šo attēlu avots Latvijas Banka http://www.bank.lv/nauda/1-lats-saisinati-ls-1

Bet pagājušogad ap Ziemassvētku laiku kaut kur lasījām vai dzirdējām, un pēc tam jau paši internetā ŠEIT atradām, ka viens Vidzemes puses meistars izdomājis un gatavo tādus jaukus latu turētājus - ozola formā un Latvijas formā. (Viņš gan gatavo arī citas lietas)
Latvijas forma gan mūs īpaši neuzrunāja, bet ozols šķita viena jauka dāvana tiem, kas arī kaut kur pa kabatām, makiem vai lādēm krāj pa kādam "īpašajam" latiņam. Kādās 3 mājās vismaz no pagājuša gada Ziemassvētkiem naudas koks ieradās ar mūsu palīdzību. Pēcāk vēl no Vidzemes puses daudzus vedām pēc pasūtījuma draugiem (var jau nopirkt arī kaut kur Rīgā, bet Vidzemes pusē cena pievilcīgāka un vēl pievilcīgāka cena pie paša meistara).
Un tad kādā reizē, nospriedām, ka mums tak pašiem ar savu naudas koku vajag, ko tad visu laiku priekš citiem gādāsim... Un monētiņas ar mums bija...tajā brīdī vēl 2 vietiņas palika brīvas, bet, re, nu visas jau aizpildītas!
Tagad gan, cik zināms, meistars taisa vēl ar vairākām vietiņām, jo, kamēr mēs Latvijā par maksāšanas līdzekli latus izmantojam un izmantosim, gan jau, ka Latvijas Banka vēl kādu skaistumu(es pat teiktu mākslas darbu) laidīs tautās - lai iet no rokas rokā:)
Pēdējā reizē no meistara dabūjām sev arī atbilstošu urbīti, lai paši pēc tam varam kokā ieurbt caurumiņus, kad aptrūksies vietas monētām!
Tad nu stāv mums naudas koks pie sienas un gaida atkal jaunu monētiņu!
Mana mīļākā gan ir monētiņa ar krupīti. Man tā šķiet tik mīļa, par spīti tam, ka bērnībā krupjus neesmu bāzusi sev kabatās un nēsājusi līdzi un arī tagad speciāli viņus dabā neapčamdu un nebučoju:)
Šī attēla avots Latvijas Banka http://www.bank.lv/nauda/1-lats-saisinati-ls-1 

Kur un kā gan iegūt šīs monētiņas?
Var aiziet un iemainīt pret parastajiem latiņiem(vai banknotēm) jebkurš mirstīgais Latvijas Bankā, tajā, kas pie Vanšu tilta, turpat netālu no Prezidenta pils. 
Bankas mājas lapā rakstīts, ka Jaunās monētas var iegādāties Latvijas Bankas klientu kasē (K. Valdemāra ielā 2a, 1. stāvā - tā ir tā vieta pie Prezidenta pils) un Latvijas Bankas filiālēs Liepājā (Teātra ielā 3) un Daugavpilī (Ģimnāzijas ielā 12) 
Iepriekš apgrozībā laistās monētas gan var vairs nebūt pieejamas.

Nereti gadās, ka jaunās monētas mana Ome saņem kā pensiju no pastnieces, un tas tak arī ir jauki:)

sestdiena, 2011. gada 17. decembris

Ziemassvētku kartītes

Vakar vakarā aizrāvos ar tamborētajiem krāšņajiem svētku rotājumiem un tā man radās ideja šogad arī kartītēs izmantot tamborētas mini mandalas.
Gadu gaitā ir tikušas gatavotas gan tādas kartītes, kur katrai ar krāsām tika zīmētas virsū ziemas ainavas, gan vienkārši ar sudraba vai zelta pildspalvu kas vienkāršs, gan līmētas virsū smaržīgas Ziemassvētku laika garšvielas, gan ziemīgas bildītes izgrieztas no žurnāliem, avīzēm vai svētku ietinamajiem papīriem. Šķiet kaut kad ļoooooti sen vienu pat izšuvu krustdūrienā. Tad kāpēc ne tamborēt?
 Un atkal jau aizraujošākais bija pats tamborēšanas process un krāsu salikšana.
Pēc tam tikai atlika piemeklēt piemērotas krāsas papīrus savos krājumos, uz kā pielīmēt mazos "tamborus". Papīru jau laicīgi, pat vēl nezinot, kādas kartītes šogad taps, biju sagādājusi Baltijas papīrā. Noderēja arī šādi tādi krāsaini atgriezumi.
Tagad vēl atlicis piemeklēt katram saņēmējam piemērotu pantiņu un glītā rokrakstā ierakstīt kartītēs!
Vismaz viens pirmssvētku darbiņš šogad padarīts laicīgi:)
Bet kamēr es ar kartiņām ķimerējos, tikmēr mūsmājās pirmoreiz tapa rupjmaize.Tā kā pirms dažām dienām tika iegādāti dažāda rupjuma/maluma "Grauda spēka" milti, tad noteikti bija jāizmēģina arī maize (pilngraudu uzpūteni baudījām jau pirms pāris dienām) Tagad visa māja jauki smaržo. Ēst maizīti tā kārtīgi gan varēs tikai rītdien, kad būs mazliet pastāvējusi, pagaidām dabūju tik mazu gabaliņuu nelielai degustācijai.Ņamm...
P.S. visas receptes atrodamas mājaslapā Grauda spēks :)

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

Krāsaini tamborēti rotājumi (arī Ziemassvētku laikam)

Bet ne tikai...
 Krāsas košas, jo košas, tāpēc šķiet, ka arī pēc šī svētku laika paliks lietošanā. Droši vien ne vairs egles zarā, bet sakarināti pa malu malām vai savērti uz kādas lentas un piekārti dzīvesprieka uzlabošanai.
 Pagaidām gan eglītei vēl uz mežu neesam briduši pakaļ( ne pa kupenām, ne dubļiem), bet daži egļu zari noskaņas radīšanai jau mūsmājas ir. Tur nu arī jaunie rotājumi satupuši.
Vispār pati brīnos par to, ka ko tādu sagribējās uzcakot, jo šādas spilgtās krāsas jau nu galīgi nav manā stilā. Un svarīgāks šķiet pats tamborēšanas process. Lai gan līdz šim nekad neesmu zīmējusi vai kā citādi veidojusi mandalas(vismaz ne apzināti), šo aplīšu tamborēšana man škiet varētu būt kaut kas līdzīgs - dzijas krāsas izvēle, kārtība kādā krāsas aplītī izvietojas...un galvenais, ka process nomierina:)

Pagājušajā gadā pēc iedvesmošanās no Ineses biju sacakojusi enģeļu pulkus, nu šogad laiks laikam kaut kam krāšņākam.

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Kulturālā svētdiena....

...iesākās ar pavisam nekulturālā veidā iegūtu kaudzi ar grāmatām.
Dodoties uz lielveikalu, viens no ceļiem ved gar kopējām atkritumu kastēm, it īpaši, ja vēl pa ceļam jāizmet savas saimniecības atkritumu maišelis. Nereti cilvēki pie atkritumu kastēm atstāj sev nevajadzīgas, bet kādam citam varbūt vēl noderīgas mantas, sākot ar apģērbiem, apaviem, rotaļlietām, tīrām(vai ne tik ļoti) stikla burkām līdz pat grāmatām. Un grāmatas ir tās, kurām es vienkārši vienaldzīgi nespēju paiet garām.
Visbiežāk gan tās ir krievu valodā un ar to mana interse arī parasti izbeidzas. Lai gan, ir gadījies atrast pāris pērles arī līdz šim - vienu rokdarbu grāmatu par tamborēšanu un vēl šopavasar tieši laikā, kad bija jāstāda ābelītes, kāds bija nolicis grāmatu par augļkopību:)
Bet šoreiz blakus sašķirotā slikla un papīra konteineriem, vēl zem jumtiņa pasargāta no slapjā sniega, bija izvietota pēc manas mērauklas tiešām uzmanības cienīga biblotēka, un O. Vācieša kopoto rakstun 6 sējumus(laikam gan ne visu komplektu, bet vienalga) es vienkārši nevarēju tur pamest, jo manā bibliotēkā tie līdz šim nebija.
 Vēl manā gāmatplauktā iekārtojās šīs 3 grāmatas, Bīibeles stāsti kā radītī šim Ziemassvētku gaidīšanas laikam:
  Ar skumjām nācās atstāt laukā skumstam vēl kaudzi grāmatu, kuras manā grāmatplauktā jau mitinās, Čaka un vēl citu latviešu dzejnieku dzeja, kā arī bērnu grāmatas, no kurām vēl tagad visvairāk skumstu par šo -  A. Lindgrēne "Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu". Ak, ja vien mana mājokļa platība un grāmatplaukta ietilpība būtu neierobežota!
Šis manas bibliotēkas ieguvums lika aizdomāties par to, kāpēc gan grāmatas no plauktiem, kuros tās ir licis kāds, kurš tās iegādājies vai saņēmis dāvanā, lasījis un par tām priecājies, reiz nonāk blakus atkritumu tvertnēm...Laikam jau iemesls būs gana skumjš. Bet paldies tomēr tiem, kas grāmatas neizmet kopār ar banānu mizām un tukšiem iepakojumiem, bet noliek akurātās kaudzītēs blakus. ja nu kādam noder.

Pēc bibliotēkas papildināšanas gājiena, pašā svētdienas pievakarē sanāca noklausīties ļoti jauku koncertu MIERS SAGAIDĪTS Mazajā ģildē, kur spēlēja/dziedāja Helēna Kozlova un grupa "Levīti", kā arī Daca Kaša un Rihards Lībietis. Dzīvajā dzirdēju pirmoreiz un bija vienkārši jauki.


svētdiena, 2011. gada 4. decembris

Beciņas ar šokolādes micītēm

Jā, jā, tās gardās, tās, kas no bērnības atmiņā...
Pa ilgiem laikiem plānojās plānojās doties uz balli, piedevām balli meža skrējējiem un purva bridējiem. Lai būtu ar ko iestiprināties starp dažādām aktivitātēm, līdzi bija ņemams groziņš. Ja jau groziņš - tad groziņš, un groziņā tātad mežā var salasīt vai nu ogas vai sēnes. Gandrīz jau ziema klāt, kur nu vairs atrast gan vienas, gan otras!
Bet, ja tā padomā, atrast jau var - savā virtuvē.
Tad nu, saprotot, ka negribētos tai groziņā(ne jau katru dienu tāāādas balles) ņemt līdzi kaut ko pēdējā brīdī lielveikala plauktā atrastu, atcerējos, ka kaut kur pie mammas jābūt tai vecajai, labajai sēnīšu pannai, kas vismaz gadus padsmit nav tikusi cilāta. Un ar to pannu, tak nebūtu nemaz tik grūti kaut ziemas vidū burvīgas beciņas dabūt:)
Panna atradās. Arī mīklas recepte tika izvēlēta no vairākām interneta plašumos atronamām(visas gan bija diezgan līdzīgas)
 Un pirmsballes vakarā sākās mans eksperiments - CEPAM BEKAS!
Nepieciešamās satāvdaļas:
Mīklai:
200g  sviests(vai margarīns)
1,5 glāzes cukura (es ņēmu pat vēl mazāk, lai gan pēc izvēlētās receptes bija 2 glāzes nepieciešamas)
4  olas
 3 glāzes milti
1 glāze Skābā krējuma
1/3 tējk. sodas
1 ēdamkarote cidoniju sīrupa (man mājās bja, bet gan jau, ka bez tā var arī iztikt)
 Dekorēšanai:
šokolāde (cepurītei)
magones (beciņas kātiņam)

Sviestu mazliet pakausē un ar cukuru saputo, pieliek olas, vēl paputo, tadievieno miltus, sodu, skābo krējumu un cidoniju sīrupu. Visu ritīgi sajauc.
Sēnīšu cepamo pannu uzkarsē, pirms tam rūpīgi iesmērē pannu ar eļlu, citādi būs pagrūti gatavos cepumus no pannas dabūt laukā. Tā kā ši panna nav kā parastā, ļoti ērti ieeļlot ir ar otiņu, (es izmantoju to pašu, ko pīrāgu un piparkūku apziešanai ar olu)
Tātad, kad panna uzkarsusi, liek tajā mīklu - tas gan ir mazliet pinķerīgi, jo grūti notrāpīt pareizo daudzumu un vēl tās vismazākās sēnītes.... uhhh. .. pie kādas 3 pannas bija apmēram skaidrs, cik likt, lai aizverot pannu puse mīklas nenāktu pa visām malām laukā uz plīts:)
Cep kādas 3-5 minūtes no vienas puses, tad apgriež pannu un cep no otras puses. (es cepu uz gāzes plīts)
Pirmā panna sanāca tāda, ka katra beciņa bija jāurbina laukā ar dakšiņu piepalīdzot, un rezultātā no tās veselu laukā dabūju tikai vidējo rinķīti - mini virtulīti:) Pēc tam iedomājos par to otiņas izmantošanu eļlošanai un tālāk jau sanāca pavisam smuki - visas sēnītes varēja viegli izkratīt no pannas reizē, pēc tam tikai jāatdala viena no otras.
Te lūk sašķirots - tālākai apstrādei atlasītās un brāķīši:

Nākama rītā ķēros pie smalkajiem darbiem - panākt beciņu tuvāku līdzību ar mežā atrodamajām baraviciņām.
Izkausēju  tumšo šokolādi un pa vienai mērcēju tajā cepurītes, tad atliku nožūt.
Pēc tam kātiņu apstrāde - vairs nebija laika ķēpāties ar cukura glazūrām vai balto šokolādi, pamērcēju kātiņu apakšu tajā pašā tumšajā šokolādes un uzreiz pēc tam magonēs. Un gatavs!
Tika izveidots arī atbilstošs "iepakojums", un varēja doties mežā... ai, nē šoreiz uz balli!
Līdz tam gan tika novēroti vairākkārtēji zudumi, kur pie vienas bija mazas veiklas roķeles. Zudumus gan vislabāk varēja identificēt pēc divām netīrām rociņām un vienas smaidīgas, bet dikti nošmulētas mutes:)
 Bija jau ar gardas! Jo sen tādas nebij' ēstas.

trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Taureņu zupa un briedis katlā

Mazajai meitenei mūsmājās nu jau dažas nedēļas ir savs katlu komplekts un pat sava plītiņa, uz kuras gatavot visus katliņos ievietojamos rotaļu mīļdzīvniekus.
 Pēdējās dienās visbiežāk gatavotie ēdieni ir taureņu zupa un briedis katliņā :)

Pats galvenais publiski atrādāmais gan ir pati jaunā virtuves iekārta - tēta gatavotā plītiņa ar 4 rinķiem un āķīšiem, kur pakarināt kausus, bez kuriem zupas vārīšana nu nekādi nav iedomājama.
  Vispirms veikalā tika iegādāts katliņu komplekts, kurš, jāatzīst, šoreiz izskatās gana gvalitatīvs - no īsta metāla, nevis ar spīdīgu krāsu apkrāsota plastmasa, kam krāsa pēc pāris dienām sāk lobīties:) Ir izmēģināts, ka darbojas pat uz indukcijas plīts, bet to varbūt bērnam atļausim, kad paaugsies.
Tad nu nedaudz izdomas un mājās jau pa rokau esošies materiāli - koka klucis palicis pāri pēc nelieliem būvniecības darbiem, neliels finiera gabals, 4 ripiņas no nesen pat nozāģētām lazdām un pāris skrūves. Bet patiesībā jau tētis dikti rūpīgi un ilgi pie šī sava projekta piestrādāja - lai meitiņai prieks:) Un ir ar'!

sestdiena, 2011. gada 26. novembris

Šokolādes desa un divi ne visai veiksmīgi cepures adīšanas mēģinājumi

Šokolādes desa ir viens no gardumiem, kuru gatavoju tad, kad par izdevīgu cenu veikalā gadās iepirkt tās galvenās sastāvdaļas - sviestu un selgas cepumus. Uz kakao izdevīgu iepirkšanu cerības esam zaudējuši:) Atceros, ka pirms pāris gadiem bija ļooti laba cena vienā no 2 lielākajiem lielveikaliem(ap 20 santīmo paciņa), tad mēs iepirkām kādus pilnus 3 iepakojumus, katrā laikam 10 paciņas... bet tādi laiki sen nav redzēti - tagad maksā vismaz 60 santīmu 75g iepakojums.
Bet tātad pie lietas - mūsmāju šokolādes desa:)
Sastāvdaļas, bez kurām nevar iztikt un kuru daudzums maz variējas:
 - 1 paciņa sviesta(200g)
 - 2 paciņas selgas cepumu - tie ir. apmēram 380 g, bet ja pērku sveramos cepumus, tad lieku apmēram 400g
 - apmēram 3/4glāzes cukura - var arī biku mazāk
- 1/2 līdz 1 paciņa kakao( tāda, kurā 75g)










Pārējās sastāvdaļas:
 - marmelāde, rozīnes, aprikozes, žāvētas plūmes, dažādi rieksti vai mandeles - pa saujau no katra, atkarībā no tā cik un  kas mājās pieejams un kāda katram gaume.

Sviestu sagriežu un mazliet pakausēju, tad saputoju kopā ar cukuru, pievienoju kakao un samaisu.
Tālāk jau liek klāt visas pārējās sagatavotās sastāvdaļas. Cepumus man patīk smalcināt ar rokām, jo tad ir dažāda lieluma gabaliņi un vienlaikus process der kā stresa izlādēšanās pasākums. Rozīnes pirms tam noskalo un var arī pamērcēt. Aprikozes/plūmes noskalo un sagriež smalkākos gabaliņos, marmelādi sagriežsmalkākos kubiņos, riekstus samalcina kā un cik smalki gribas. Pirms tam var apgrauzdēt, lai gardāk.
Kad nu viss samaisīts tad klāju uz cepamā papīra, mēģinu formēt ko līdzīgu desai un ietīt papīrā, pēc tam lieku ledusskapī; no šādas porcijas man sanāk divas "desiņas".
Pēdējo pāris nedēļu laikā mūsmājās šokolādes desa tapa(un tika apēsta) jau divas reizes :)


Tomēr arī rokdarbošanās jomā mūsmājās nevalda pilnīgs klusums - esmu paspējusi pēc viena modeļa izadīt 2 savai mazajai pekai domātas cepures, no kurām neviena gan viņai neder. Pirmā ir par mazu, bet otrā pat diezgan stipri par lielu:) Cepures adīšanas aprakstu atradu TE, ļoti man iepatikās tās savdabīgais adīšanas veids; angliski aprakstīts dikti sīki un smalki par 7 dažādiem bērna vecumiem un 3 dažādiem dzijas rupjumiem, tātad kopā 21 variants! Kaut kā neveiksmīgi vai pilnīgi nepareizi izvēlējos dzijas, bet abām cepurēm tomēr ir atrasts pielietojums.
Pirmā der kā uzlieta speciālajai lellei-bēbim, kuru izmantoju, kad ierādu vecākiem, kā savus mazuļus pareizi iesiet un nēsāt slingā:) Pēc lelles izmēriem derēs arī kaut kad nākotnē plānotajai Līvas māsiņai bai brālītim:)

Toties lielā, cerams, derēs krustmeitiņai:) It kā ir pat pāris reizes nobeiguma fāzē nākamajai valkātājai piemērīta, krustmeitiņas mamma atzinusi, ka varētu derēt, bet man tomēr mazliet bail, ka vienalga būs par lielu.
Mana mazā peka zem pepures gandrīz pazūd:)
Tagad kad iegūtie rezultāti ir 2 galējības, jāķeras klāt trešajam mēģinājumam un ar trešo reizi vajadzētu izdoties īstajam lielumam!