ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris

Filca putni

Bija pāris šobrīd diezgan izplatīti un savā ziņā par modes lietu uzskatīti rokdarbošanās veidi, par kuriem domāju - to nu gan man nav vajadzības darīt, to es nedarīšu, man pietiek ar adīšanu un tamborēšanu. Tie BIJA filcēšana un dekupāža.
Tagad paliek dekupāža, jo filcēšana pati pie manis atnāk sīkiem solīšiem vien, sīkiem solīšiem...

Pirms gandrīz nedēļas man ierādīja, kā no vilnas kārsuma izveidot jaukas, filcētas bumbiņas, izmantojot vai nu filcēšanas adatu vai ūdeni, ziepes un savas plaukstas(tā laikam saucas slapjā filcēšana) Patika, jau patika, bet tā kā savas filcēšanas adatas nebija(un pagaidām vēl arī nav), nodomāju, ka bija jau labi pamēģināt, bet, lai paliek citiem kur izpausties...

Nākamais solītis. Vakar manā rīcībā nonāca dažas loksnes pabieza filca, no kurām apsolījos izgriezt figūriņas dekoriem.



 Nekas sarežģīts jau nav, tikai jāizgriež fiigūriņas. Bet es protu visu sarežģīt.
Meklējot iedvesmu  internetā aizrāvos vienā dikti jaukā lapā: http://lilfishstudios.blogspot.com/
Netīši nonācu tādā bilžu skatīšanas režīmā un visas bildes bija tik iedvesmojošas!!!
Tad nu vienkārši izgriezto filca figūriņu vietā man tapa pāris (pagaidām) jauku putniņu:


 ...un galu galā, sāku jau meklēt, kur iegādāties filcēšanas adatas, jo šķiet, ka varētu spārniņus vai citas krāsas pakrūtīti šādiem čivinatājiem veikli arī uzfilcēt vai iefilcēt...


Šie mani spārnaiņi papildinās kādu rotaļlietu - dekoru, kad būs gatavs, tad padalīšos ar rezultātu.
Bet ārā nu sākusies ziema. Derēru atcerēties arī par mazajiem spārnotajiem draugiem aiz loga un ierīkot barotavu vai iztīrīt jau esošo un papildināt ar gardiem krājumiem!

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Pārdomas par gaidīšanu un piedzimšanu

Tās nebūs pārdomas par Latvijas dzimšanu nesen aizvadīto svētku noskaņās, ne arī pārdomas par Ziemassvētku brīnuma gaidīšanu tuvojošos balto svētku noskaņās. Tās būs pārdomas par mazo brīnumu - bērniņu gaidīšanu un sagaidīšanu.

Nedēļas nogalē Ģimenes Šūpuļa Māmiņu dienā bija iespēja noklausīties ļoti jaukas vecmātes - Rudītes Brūveres pārdomas par bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām un pēcdzemdību norisi.
Arī man bija interesanti, lai gan pati šo jauko gaidīšanas laiku jau esmu izdzīvojusi, savu brīnumu sagaidījusi - nu mazā meitiņa jau smaida vecākiem savu vēl bezzobaino smaidu, veļas un airējas pa pa paklāju šurpu turpu un liek arī vecākiem smaidīt.
Pēc pāris dienām izvilku no somas Rudītes sagatavoto stāstījuma konspekta/izdales lapiņu, pārlasīju un tas mani aizkustināja vēl vairāk, nekā klausoties pašu stāstījumu. Sapratu, ka, kaut vai sevis dēļ, vēlos šo tekstu publicēt Griezes dienasgrāmatā, lai lapiņa nepazustu un arī pēc kāda laika varētu palasīt
Ar Rudītes laipnu atļauju varu padalīties...


☼ Dabiska grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda norise ☼

Spoža zvaigzne notecēja                                 Šūpo mani, māmulīte,
Pie līgavas nam' durvīm:                               Nemet mani ūdenī;
Tā nebija spoža zvaigzne,                                Ja tu lielu izauklēsi,
Tā bērniņa dvēselīte.                                       Būs tev maizes arājiņš.
  gaidības ir cerību un augšanas laiks: katrs bērniņš ir brīnums: dažādi šķēršļi jāpārvar, lai
      olšūniņa sastaptos ar otru pusīti – sēklšūniņu – un tad atkal jāpārvār šķēršļi, lai apaugļotā
      olšūniņa varētu iesakņoties – lai dvēselītei, kas atnākusi, veidotos mājiņa.

☼ grūtniecības 10 mēness mēneši ir arī mātes augšanas laiks: no bezrūpīgas, par sevi vien atbildīgas meitenes, jaunā sieviete uzsāk citu dzīvi, ar katru nākamo bērniņu no jauna

☼ galvenais grūtniecības mērķis: lai bērniņam rastos vieta vecāku dzīvē, viņu domās, ikdienā un laikā. Lai sievietei rastos laba saikne pašai ar sevi: ar savu dvēseli un ar savu ķermeni; lai viņa piedzīvotu – cik labi tas zina, kas jādara – kā jāaudzē bērniņš un kā tas laižams pasaulē.
Sievietes ķermenis māk dzemdēt. Ja viņu netraucē, bet palīdz sievietei labi justies – pirms dzemdībām un dzemdību laikā.

☼ galvenais šķērslis: bailes. Grūtniecības uzdevums un gatavošanās dzemdībām: sastapties ar savām bailēm un risināt baiļu cēloņus: izravēt saknes, nomierināt un dziedēt vecās atmiņas.
   Normālas bailes = bažas par to, kā tas būs – dzemdēt, dzīve ar bērniņu – tās ir parastas bažas par to, kas nezināms. Ir baiļu slogs, tumšs mākonis ap cilvēku, kas neļauj redzēt gaidāmo dzemdēšanas notikumu kā radības, kā mātes un bērna kopīgu ceļojumu. Ir šaubas, neziņa, kas kļūst par lielo nedrošību, par sevi, par bērnu, par dzīvi turpmāk.
Kas gaismā nāk, tas kļūst par gaismu (kā teikts Jāņa 1.vēst., Jaunajā Derībā): ir jautājumi, kuru atbildes vedīs tālāk: kā es pati piedzimu? kādām domām un jūtām mani dzemdēja
mana māte = kas bija tātad arī manas galvenās emocijas, ienākot šajā pasaulē? Kāds pašvērtējums toreiz man radās? Kāda saprašana par to, kas ir šī pasaule: droša? bīstama? patvērums? pamestība? uzticēšanās? atkarība no citiem?

☼ kā sieviete dzīvo/jusi, tā viņa arī dzemdēs – jo arī dzemdībās tā ir viņa pati, kas to dara.
     Dzemdējot Tu vari iepazīt sevi no varbūt vēl neapzinātās stiprās puses!

☼ dzemdības, kurās sieviete pati ir ‘ķēniņiene’, padara sievieti stipru un veselīgi neatkarīgu: viņa ir tā, kas dara (nevis tā, ar kuru kaut kas notiek), sieviete var dzemdēt pati un viņa to dara; viņa ir tik stipra, tik drošas uzticēšanās pilna, ka var palaist sevi vaļā, neuzraudzīt, nesaudzēt – bet ļauties, ļaut dzemdību spēkiem strādāt. Laist bērniņu pasaulē.
Pēc dzemdībām bez iejaukšanās, bet ar laipnu un prasmīgu pavadīšanu (patiesā vecmātes loma) sieviete rod spēka avotu visai nākamai dzīvei. Līdz ar to viņas ģimene kļūst stiprāka.

☼ dzemdību pieredze lielā mērā nosaka, kā jutīsies un kā izturēsies ‘jaundzimusī’ māte.
☼ nozīmīga ir atpūta un laiks sev – laiks mieram, laiks pieņemt un dvēselē izdzīvot pārmaiņas; pieņemt jauno bērniņu, savu mātes – barotājas lomu, savu ķermeni, kas pārveidojies un varbūt nekad vairs nebūs tāds, kā agrāk, 18 gadu vecumā. Māte nav meitene.
☼ veselīgam pēcdzemdību periodam vajadzīga aprūpe: mātei, kas gādā par bērniņu, vajadzīgs mīļš cilvēks, kas gādā par viņu. Tēvs vislabāk var mīlēt savu bērnu, mīlot tā māti.
Pēcdzemdību depresiju profilakse: labi izgulēties (arī pa dienu), meklēt un pieņemt palīdzību.

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Novembra raža

Aizvadītajās brīvdienās, vēl pēc Latvijas svētku svinēšanas, par spīti savā ziņā nejaukajam laikam, ārpus lielpilsētas vēl paguvu ne tikai sēdēt istabā un uzcakot cepurīti mazajai, (te mēs tapšanas procesā pielaikojam, vai būs gana liela)

ne tikai piedalīties Ģimenes Šūpuļa Māmiņu dienā "Jaunpalejās"
 un dzirdēt patiesi jaukas pārdomas par dzimšanu un arī mazliet parokdarboties(par to varbūt drīzumā uzrakstīšu), bet pat padarboties dārzā un novākt vēl pēdējo ražu:) Uzminiet, ko es vācu? Kartupeļus nē, burkānus arī nē....tik slinka neesmu, tie novākti jau laiciņu pirms pirmajiem sniegiem.
Vācu topinambūrus!!!!

Tie, redz, varētu kaut līdz pavasarim zemē stāvēt un būtu vēl derīgi, jo pagājušajā pavasarī ar vēl dažus ļoti labus un izmantojamus no zemes izkašņāju.
Tad nu te lietus, te migla no gaisa nāca, dubļi lipa pie zābakiem, cimdiem un rokamajām dakšām, bet mans ieguvums - viens pilns grozs un vēl bišķiņ kopējiem ziemas krājumiem tika pievienots:)




 Ja jau palielījos ar savu čaklumu, tad būtu pieklājīgi kaut kad drīzumā arī kādu recepti no topinambūriem pagatavotam ēdmaņam padalīties. Centīšos, centīšos!!!

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Iedvesmojos patriotiskās noskaņās

Biju tikusi galā ar mazuļa zābaciņa adīšanu un apraksta veidošanu un ieraudzīju dzijas kamolu Latvijas karoga sarkanajā krāsa, un sapratu, ka jātop maziem, siltiem zābaciņiem Latviijas krāsās. Par godu siltām kājām un par godu Latvijas dzimšanas dienai.
Vakar vakarā šis darinājums tapa pabeigts! Būs mazajai, ko svētkos kājās aut!
 
 
 

Lai siltas kājas un sirdis, lai jauka Latvijas dzimšanas diena!

otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Adīti zābaciņi mazām kājiņām

Jau pirms kāda laiciņa biju nolēmusi, ka man jāiemācās adīt tādi zābaciņi, kādus Līvas mazajām veiklajām kājelēm bija uzadījusi un iedāvājusi mana māsa. Mazākie, zaļie diemžēl jau ir par mazu:(


Pagājušajā nedēļas nogalē paaicināju ciemos māsu, lai ierāda, kas un kā, jo no rokdarbu žurnālā esošā apraksta bija grūti saprast un māsa bija arī izstrādājusi savus knifus, piemēram, adot zābaciņu uz 4 adatām kā zeķi, lai gan žurnālā bija uz 2 adatām jāada un pēc tam jāsašuj. Un, ja vien ir iespējams kaut ko nešūt, tad es izvēlos adīt kaut uz 10 adatām, (varbūt mazliet pārspīlēti), bet zeķes, cimdus, cepures (vienreiz arī pat somu)  vienmēr adu pa apli.
Tagad esmu uzadījusi lielākā izmēra zābaciņus un ir tapis apraksts, no kura vismaz es pati, cerams, arī pēc kāda laika pratīšu tādus izadīt.

Izmantoju rupjo Limbažu vilnas dziju, to, kuru veikalos pārdod pa 100g buntītēs "safasētu", bet kamolā jāsatin pašam.
Uzmet  kopā 33 acis, man uz 4 adatām sadalījums sanāca šāds 9+8+8+8, bet tālāk adot - pieaudzējot un noraucot tāpatt tās acis pārgrupējas.

Lai būtu skaidrs un neizbrīnītu tas, kā veidojas adījums - sākums ir no pēdas apakšas, nevis kā parastai zeķei no valnīša!
1.kārta - 1 aci izada labiski, tad veido apmetumu, tad izada 15 acis labiski, apmetums, 1 labiski, 1apmetums, 15 labiski, 1 apmetums, 1 labiski-->esam nonākuši atkal pie sākuma.
2.kārta - visu izada labiski, nu jau ir jāizada 37 acis kopā, t.i. 33 + 4 pirmajā kārtā veidotie apmetumi
3.kārta - 2 labiski, 1 apmetums, 16 labiski, 1 apmetums, 1 labiski, 1 apmetums 16 labiski, 1 apmetums, 2 labiski
4.kārta  - labiski, 41 acis (37+4)
5.kārta - 3 labiski, 1 apmetums, 17 labiski, 1 apmetums, 1 labiski, 1 apmetums 17 labiski, 1 apmetums, 3 labiski
6.kārta  - labiski 45 acis (41+4)
7.kārta - 4 labiski, 1 apmetums, 18 labiski, 1 apmetums, 1 labiski, 1 apmetums 18 labiski, 1 apmetums, 4 labiski
8.kārta - labiski 49 acis (45+4)
9.kārta  - labiski
Apmēram līdz šejienei veidojas zābaciņa apakšiņa - pēdiņa
10.līdz 18.kārtas -  vienu kārtu visu kreiliski, otru kārtu visu labiski, t.i. 10.,12.,14.,16.,18.kārtas kreiliski, bet 11.,13.,15.,17.kārtas labiski. 10.kārtā mainu dzijas krāsu.
19. kārtā sāk veidot purngala noraukumu, 19 valdziņus izada labiski, tad 2 saada kopā(labiski), tad 7 izada labiski un 2 labiski saada kopā. Te apstājamies (apmēram 3.adatas vidus)
Tālāk sākas mazliet piņķerīgāka lieta - jāsāk veidot purngals.

20.rinda - pēc 2 valdziņu saadīšanas griež adījumu itkā apkārt un ada atpakaļ - pirmo aci noceļ, tad 7 kreiliski izada, tad 2 kreiliski saada kopā un atkal Stop!
21. rinda griež atkal "pareizajā virzienā", pirmo aci noceļ, 7 labiski izada, 2 labiski saada kopā, stop!
22., 24., 26., 28., 30., 32. un 34. rindas jāada kreiliski un tāpat kā 20.rinda
23., 25., 27., 29., 31. un 33. rindaas jāada labiski un tāpat kā 21.rinda
Kamēr notiek šī šurpu - turpu adīšana, tie valdziņi, kas uz 1. un 4. adatas praktiski netiek adīti. No šīm adatām pa valdziņam nākas paņemt tikai tad, kad sāk pietrūkt ko saadīt kopā.
35.rinda - 1.valdziņu noceļ, 7 labiski izada, 2 labiski saada un tālāk turpina labiski adīt līdz 4.adatas beigām, t.i. līdz papēža aizmugurei, jo nu jau vajadzētu būt saprotamam kā zābaciņš veidojas.
Kopā uz adatām palikušas 31 acs.




Tālāk es vairs neturpinu rindas uzskaitīt pēc kārtas, jo jāada tik uz riņķi vien, neko nenoraucot, zābaciņa stulms. Un to var veidot dažādi - gan ar labiskām un kreiliskām kārtām, gan sviķelī, gan kā man šoreiz sagribējās - atlokāmu. Var mainīt dzijas krāsas.
Šiem zaļi - sārtajiem zābaciņeim ir tā:
5 kārtas labiski
10 kārtas sviķelis(2 valdziņi labiski, 2 kreiliski, 2 labiski....)
2 kārtas kreiliski
1 kārta kurā 2 valdziņus saada kreiliski, 1 apmetums, 2 saada kreiliski, 1 apmetums... Tas man atlokot veidos robiņus, uz rupjās dzijas gan tik izteikti neveidojas, bet tomēr..;)
3 kārtas kreiliski
nomainu dzijas krāsu
1 kārta labiski
4 kārtas kreiliski
1 kārta, kurā veido caurumiņus lentītes vai diedziņa ievilkšanai  - to adīju apmēram šādi - 2 valdziņi kreiliski, 2 kreiliski saada kopā, 1 apmetums, 2 valdziņi kreiliski, 2 kreiliski saada kopā, 1apmetums utt.
3 kārtas kreiliski
1 noraukšanas kārta



Tik jāsašuj apakša kopā, jāievelk diegi un siltais zābaciņš gatavs!!!
 
Un par lielo darbu esam nopelnījušas kaut ko garšīgu!


sestdiena, 2010. gada 13. novembris

Tārpiņš, bet ne no ābola

Tad nu gribēju mazliet padalīties ar vienu no pašas gatavotajām rotaļlietām - mazo zaļo tārpiņu, kurš mazajai dikti "garšo", it īpāši šobrīd, kad laikam nāk zobi (mēs jau kādus pāris mēnešus gaidām, bet neviens nav izlīdis:D)

 Iedvesma radās no kāda par Līvu pāris mēnešus vecāka Ķipara rokās (un mutē:)) redzēta oranža tārpiņa, kuram gan nebija posmiņu, un šur tur redzētām tamborētajām/aptamborētajām krellēm.
Tad nu izejmateriāli varētu būt apmēram tādi paši kā krellēm - tamboradata, diegs un pērlītes vai lodītes. Var būt gan koka, gan plastmasas, un man šoreiz lielākā daļa bija arī bez caurumiņiem, jo nav nepieciešams vērt uz stiķīša - bumbiņas tiek satamborētas kopā.
pārskatīju savus bumbiņu un pērlīšu krājumus, kuros atradās viena palielāka koka bumbiņa tieši tārpiņa galvai piemērota. Pēc tam pašiverējos pa māsas tambordiegu kasti - un atkal priekšā zaļie toņi :)

Izvēlējos zaļos un dzeltenos diegus un ķēros pie darba.Mēģināju tamborēt, lai tārpiņa "ādiņa" piekļautos pērlīšu formai un veidotos izteikti posmiņi - pieaudzējot un atkal samazinot tamborēto stabiņu skaitu. Diegu krāsas mainīju apmēram starp pērlītēm, jo tik precīzi nemaz ar šādiem smalkiem diegiem nesanāca un nav jau arī nekādas vajadzības!
Var kā vienu posmiņu ietamborēt mazu zvārgulīti,. lai mazajam interesantāk. Man gan mājās nebija un iztikām bez - mūsu tārpiņš klusēdams pacieš visa mocības - zelēšanu, vicināšanu pa gaisu un izmantošanu kā sitamrīku mammas un tēta neapzinātai iekaustīšanai un arī mazgāšanu. Es mazgāju ar rokām, bet gan jau, ka arī veļasmašīnā viņš izdzīvotu:)

Tārpiņš ir kļuvis par uzticamu draugu ne tikai Līvai bet arī āboliem...

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Zaļās krāsas manā rudenī

"Zaļais vilnis" mūsmājās sācies jau labi sen - ar atkritumu šķirošanu, cik iespējams pašu audzētas pārtikas lietošanu, pārvietošanos ar velosipēdu, skraidīšanu pa mežiem un citām tamlīdzīgām lietām. Bet šopavasar zaļo krāsu vilnis ienāca manā un arī topošajā Līvas garderobē. Vairs neatceros, vai pirmais bija zaļais bērnu pārnēsāšanas lakats - slings (nez kādēļ abiem Līvas vecākiem bija apmātība, ka jāiegādājas slings tieši zaļos toņos), vai varbūt pirmie bija Limbažu tīnē ieraudzītie un iegādātie zaļo toņu dzijas kamoli, paredzēti siltas jaciņas adīšanai mazajai pekai, kas tobrīd vēl bija mammas puncī.
Jaka tika sākta adīt jau pavasarī, izmēros ar rezervi, lai var rudenī valkāt un sildīties, pabeigta tika kaut kad vasaras sākumā, bet sašūta kopā vasaras beigās. Ak tā sašūšana un diegu ievilkšana mani nepavisam neiedvesmo!!!

Pēc tam tapa arī cepurīte.


Un jau pēc idejas par blogošanu iemājošanas manā sirdī un mana prāta urdītsākšanas komplektam pievienojās getriņas(kāju sildītāji), lai Līvai, ar mammmu vai tēti pastaigājoties, slingā nesaltu stilbi. Pabeigtas tapa vakar, par spīti mazās sliktajam garastāvoklim un diemžēl pēc pastaigas. Tātad pavisam svaigas un vēl ne reizi neizmēģinātas, jo šodien pusi dienas nokvernējām bērnu slimnīcā gaidot imunologa konsultāciju, tāpēc pastaigai laika vairs neatlika. Bet vismaz prieks, ka dakterim netika gandarījums taisīt "čiks", jo mērķis bija un palika TIKAI konsultācija, lai tā pārliecinoši neguvām atbildes uz ne vienu no saviem jautājumiem.


Bet atgriežoties pie getriņām....tās nav parastas getriņas!!!! Bildē redzamais, adot atstātais caurums padara tās lietojamas arī par bezpirkstu cimdiņiem. Vainīgi pie šāda pavērsiena bija mani jau esošie bezpirkstaiņi, kurus līdz šim aukstākā laikā izmantoju par getriņām. Tad nu gadījumos, kad Līvas apģērbs neprasīsies pēc kāju papildus siltināšanas, varēšu uzvilkt sev kā cimdiņus un, skaistiem vārdiem sakot "sajusties vienotā ansamblī ar savu mazuli" :):):)


Vispirms izadīju pirmo getriņu, ļaujot vaļu fantāzijai rotaļāties ar dzijas zaļajiem toņiem.Uz lapas pierakstīju cik rindas ar katru krāsu un kādā secībā adu, lai adot otru, nebūtu jāskaita atkal un atkal, cik tad īsti bija vai nebija.
Biju nolēmusi otrās getriņas radīšanu sīki un smalki dokumentēt un ar bildēm ilustrēt getriņu - bezpirkstaiņu tapšanas procesu, bet nedēļas nogalē, pametot lielpilsētu, fotoaparāts līdzi paņēmies bija ar patukšu bateriju, tāpēc tieši pirkstiņa cauruma veidošanas soļus neizdevās iedokumentēt, jo tas tika paveikts sestdienas pēcpusdienā.
Bet šis tas ir piefiksējies:
 Sākumā prasījās sviķelis, lai labāk pieguļ abos izmantošanas veidos.
Un pa vidu arī šķita, ka vajadzētu kādu savelkošāku, ieadīju labiski - kreiliski rakstu.
Tie kāsīši kas labi izceļas mainot dzijas krāsu veidojas pavisam vienkārši - sākot jaunu krāsu, pāris kārtas katru ceturto valdziņu neizadot noceļ, pirmā kārtā 3 valdziņi labiski, 1 nocelts, 3 valdziņi labiski, 1 nocelts.....
Otrajā kārtā 3 valdziņi kreiliski, 1 nocelts, 3 valdziņi kreiliski, 1 nocelts...
trešajā kārtā jau izada visus valdziņu pēc kārtas labiski.

Var jau būt, ka tā kreiliskā kārta nav obligāti jāada kreiliski, bet man likās, ka tā labāk izceļas.
Un vispār lieliski izskatās arī vienkārši mainot krāsas un šur tur ieadot pa kreiliskajai kārtai, tikai man tas likās pārāk vienkārši, vajadzēja mazliet sarežģīt :P

Tā nu zaļais komplekts ir gatavs! Lai gan vēl pāri palikuši daži kamoli.

Varbūt no tiem jau esošajiem margojumiem pievienosies kādas zeķītes vai cimdiņi. Kad būs aktuāli. Tā kā pagaidām pastaigās dodamies ar slingu, tad mazās roķeles tāpat vienmēr ir siltumā un kājelēm pagaidām noder vecvecmammas adītās zeķītes.

Tā mēs zaļi gājām pastaigā pa lielpilsētas džungļiem pagājušonedēļ, rīt iesim jau ar jaunajiem kāju sildītājiem!
(Te bildē ir manas māsas adītie un Līvai dāvātie dzetenie zābaciņi, drīzumā ceru arī pati tādus iemācīties adīt. Varbūt paspēšu līdz Ģimenes Šūpuļa Ziemassvētku labdarības tirdziņam kādu pārīti sacakot:)