otrdiena, 2012. gada 24. aprīlis

Stāsts par čībām...divpadsmit

..kas galu galā līdz šim brīdim ir izrādījušās trīspadsmit(aizrāvos:D)
Jā gan - uztamborētas pēdējā mēneša laikā.
 
 Visas gan neesmu iemūžinājusi bildēs, pirms tās devās pildīt savus čību pienākumus:)

Nez kas mani pirms mēneša, kad mazā meitene pirmo reizi bija apslimusi un man bija jāpadzīvojas pa māju, urdīja atsaukties uz: "Meklēju čaklas rokas, kas varētu uztamborēt mums 12 gb. skaistas čībiņas"?
Laikam likās, ka nu, nedēļu pa māju dzīvojoties, laika būs kalnu kalniem. Nekā nebija!
Bet čības tapa - gan ne nedēļas laikā, kā sākumā biju iecerējusi, bet tapa!
Dažas pavasarīgas pat ļoti, citas biezas un siltas, kā karsta kafija ar piena putām. Valkājas nu jaunajā(jau pāris nedēļas atvērtajā) ManiSlingi salonā Āgenskalnā.

Čību tamborēšana nu man iepatikusies!

svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

Spontānas brīvdienu izklaides

Rokdarbi top, bet slinkums par tiem rakstīt:) Pavasaris galvā, pavasaris darbos un nedarbos, mazliet arī rokdarbos... bet par to kādu citu rezi!

Tagad labāk par pavasari!
Spontānas idejas reti neizdodas - vakar lielajā talkas dienā sakravājāmies pāris ģimenes mašīnā(lieki teikt, ka mantu bija vairāk kā nedēļas ceļojumam ar nakšņošanu teltīs) un par pārsteigumu draugiem, nebrīdinot, ieradāmies viņu nelielajā pilnīgi neoficiālajā talkā Vidzemes pusē.
Nekādi lielie darbu darītāji jau nebijām, bet vismaz maltīti paši sev un arī saimniekiem sarūpējām - pa smuko

Daži kaut ko arī padarbojās!


Bet vislielākais prieks par pavasari, pirmajām puķēm, saulīti un svaigu gaisu!


Un pirmoreiz šopavasar ievācu nātres zupai:
 
Un atpakaļceļā jau pēc saulrieta piestājām pie jūras - tur arī dažus "dārgumus" atradām:





trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Vijciema čiekurkaltē


Nedēļas nogalē, pirms vēl kārtējā klepus noķeršanas, bij mums ceļojums jau pavēlā vakara stundā uz Vijciema čiekurkalti. Dažiem no mums jau vairākus gadus lolots, tik vienmēr pa agru vai vēlu pašam čiekuru kaltēšanas laikam mēģināts sarunāt tur ekskursiju.
Vijciema čiekurkalte  ir īpaša ne tikai LAtviajs mērogā vien - 2002. gadā  tā iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā, savukārt 2008. gadā ieguvusi Neparastā Eiropas kultūras mantojuma statusu. 
Attēla avots:
  Tagad un vēl vismaz pāris nedēļas tur tieši notiek čiekuru žāvēšanas process - tiek kurināta krāsns un čiekuri jautri paukšķinās, karstumā veroties vaļā. Kurināšana parasti notiekot vakaros un rītos. Jau ieejot pa vairāk kā simts gadus vecās ēkas durvīm, jūtams patīkams siltums un meža smarža; mazliet arī atgādina pirti, jo čiekuri katlējas apmēram 50 grādu karstumā.
Pati ēka, lai gan celta 1895. gadā, joprojām saglabāta autentiska, pat logi ir no tā tālā gada.. tikai jumts pirms pāris gadiem nomainīts. Arī viss paŗējais eikārtojums ir saglabājies no ēkas pirmsākumiem
Lielajiem bija tiešām interesanti gan redzēt, gan apmēram stundu klausīties par čiekuru ievākšanu, kaltēšanu, sēklu iegūšanu un jaunu kociņu sēšanu, gan par mežu vispār. Paldies čiekurkaltes saimniekam Ivaram par aizraujošo stāstījumu!
Varēja arī iemēģināt savu spēku čiekuru pagrozīšanā - nemaz tie viegli tas nav griezt lielos čiekuru kaltēšanas cilindrus!
Attēla avots
 Mazajiem lielākie prieki bija tiekot pie kurināšanai paredzēto, jau izkaltēto un sēklas jau atdevušo, čiekuru čupas. Tur attēli pasaka visu bez komentāriem: