svētdiena, 2012. gada 26. februāris

Līva no bloga LIVAS CRAFTS dāvina!

Vēl pavisam nedaudz palicis, lai paspētu pieteikties uz brīnišķīgu dāvanu no Livas Crafts!
Rīt savā vārda dienā viņa kādam laimīgajam dāvinās šīs te jaukās lietas:
Līvas blogā var atrast brīnišķīgas un neatkārtojamas kartītes un ne tikai. Tur noteikti var smelties iedvesmu!
Un tās romantiskās rozes noformējumā! :) ĻotI, ļoti sievišķīgi!
Atklāju tikai vakar un uzreiz iemīlējos! un zinu vēl dažas, kas arī noteikti iemīlēsies!

sestdiena, 2012. gada 25. februāris

Sestdienas rīta kapučino un retro dizaina espresso vārāmais.

Sen nav bijusi sestdiena ar tik sestdienīgu noskaņu.
Kopš esmu atsākusi strādāt un katru darba dienu pavadu ārpus mājām, šī ir pirmā sestdiena, kas tiek pavadīta mājās. Nedodamies ne uz laukiem vai sniegotiem mežiem slēpot, nedodamies ciemos un nevienu ciemos arī negaidām...
Mēs ar mazo meiteni guļam pusstundu ilgāk nekā darba dienā, jo viņai, redz, ilgāk miegs nenāk:) Paēdam brokastu putru un mēģinām nedaudz sakārtot katra savas lietas - es ķeros pie putekļu lupatas un salasu mazgājamās drēbes, bet Līva tiek pie lielās kastaņu bļodas. Man pēc tam atkal it ko kārtot:) Pat mazliet paadīt izdodas. Un, kad pieceļas tētis, mamma tiek pie krūzes garda kapučino!
 Bet stāsts šoreiz tomēr par mūsmājās nokļuvušo mokkas vai espresso kafijas vārāmo aparātu - savā ziņā retro un, kā izrādās, slavena itāļu dizainera radītu.
Es kafiju nedzeru gandrīz vispār. Negaršo. Varu iestrēbt, ja dikti nāk miegs un nepieciešams palikt nomodā, bet citādi labāk izvēlos tēju vai sulu, vai pat tīru ūdeni.
Kapučino gan var kādreiz iedzert. Ar piena putu cepurīti:)
Bet vīram gan kafija garšo. Viena pieklājīga lieluma krūze dienā noteikti nepieciešama.
Elektriskā kafijas aparāta mūsdienu klasiskajā izpratnē musmājās nav. Visu laiku kafija tika gatavota visvienkāršākajā veidā - ieber krūzē malto kafiju un uzlej virsū karstu ūdeni.
Bet gada sākumā vīrs bija izdomājis, ka var arī savādāk - jāizmēģina espresso kafijas kanna. Iesākumā nopirkām lielveikalā tādu nedārgu; izmēģināšanai. Kaut ko apmēram šādu:

Izpakojām, salikām visu pēc instrukcijas(agrāk neviens no mums ar tādu zvēru nebija darbojies), mēģinājām 3 reizes, bet tā arī pie kafijas netikām. īstenībā nesapratām, vai vaina ir aparātā, vai tajā, ka, iespējams, kaut ko ne tā saliekam. Nākamajā rītā aparāts tika aiznests atpakaļ uz veikalu, kur to pieņēma bez kurnēšanas. Nez, vai tādēl, ka veikalā (tik agrā rīta stundā) neviens nesaprata, kā ar to aparātu jārīkojas, vai tādēļ, ka ne pirmo tādu viņi dabūja atpakaļ. :D
Tagad jau mums skaidrs, ka lielveikalā bijām tikuši pie brāķa.
Vīrs nolēma, ja nav tad nav. Ja jau visu laiku izticis, iztiks arī turpmāk. Bet tad pēc dažām dienām, ciemojoties pie draudzenes, ieraudzīju, ka plauktā nelietots stāv kāds espresso vārāmais pēc izskata vismaz no pagājušā gadsimta. Izstāstīju mūsu neseno piedzīvojumu. Pajautāju, vai nevar parādīt, kā tad īsti ar to kannu jārīkojas. Rezultātā dabūjām to kannu beztermiņa lietošanā. Viņa tāpat to nelietojot. Manai draudzenei  to esot atdevusi kāda draudzene, kas pati dabūjusi jaunu(nez vai atdevēja zināja, to, ko mēs pēc tam izpētījām?!).
Mājās nospodrinājām jaunieguvumu, cik nu bija nospodrināms. Ar pirmo mēģinājumu izdevās pagatavot kafiju.
 Izpētot kafijkannas "dibenu" un parokoties interneta plašumos, noskaidrojās, ka jauniegūtā kafijkanna nebūt nav parasta veca kanna...
 ... bet pazīstamas itāļu firmas ražojums ALESSI, slavena itāļu arhitekta un dizainera Aldo Rossi (1931-1997) darbs "La Cupola", radīts 1988. gadā un izskatās, ka arī pati kanna ir tiešām tik veca.
Bilde no http://www.stylepark.com/en/news/in-the-design-world-we-all-like-each-other/307452
Par dizainu kaut ko liecina arī tas, ka šādas kannas tiek ražotas joprojām.
Tā nu mūsmājās tagad ir iemitinājies viens ir kā retro, bet tomēr ne gluži virtuves "aparāts".


.

ceturtdiena, 2012. gada 23. februāris

Maciņš telefonam

Pirms kādas nedēļas ieguvu īpašumā jaunu telefonu. Veco biju lietojusi jau kādus 6 gadus, lai gan savas funkcijas(kādas nu viņam bija - sazvanīt un nosūtīt īsziņu) pildīja joprojām, telefons bija diezgan pabružājies pa kabatām un somām. Vairs arī īpaši nepievērsu uzmanību tam, vai kaut kas nevar tikt saskrāpēts, sasmērēts, vai piebirt ar smiltīm.
Bet ar jauno tā gluži nevar. Tāpēc vajadzēja uzmeistarot maciņu.
 Šoreiz izvēle zilie toņi. Lai nu kā, ziema man arī patīk. Un mīnus 20 man ptīk daudz labāk nekā tie plus 2, kas šobrīd laukā komplektā ar lietu, slapju sniegu un stipru vēju.
 Ja jau materiāls izvēlēts, tad normāli tas būtu viena vakara darbs tikt pie telefona maciņa.
Man gan šoreiz tas ievilkās uz vairākiem vakariem, jo nogurums pēc darbā pavadītas pilnas darba dienas mani jau pēc astoņiem vakarā kopā ar mazo meiteni velk zem segas:)
Bet nu ir gatavs!
 Nu vairs kabatās esošās smiltis(nez gan, kā viņas tur gadījušās?) nelīdīs visās spraugās un jaunais (beidzot krāsainais) ekrāns neskrāpēsies gar atslēgām un visādiem citiem "štrumentiem".

sestdiena, 2012. gada 18. februāris

Balts mētelītis ar pumpiņām tējkannai.

Šonedēļ pa darba dienu vakariem, kad mazā meitene nolikta gulēt, tapa balts tējkannas mētelītis ar rozīgām pumpiņām. Vakar jau aizceļoja pie jaunās īpašnieces - dāvana dzimšanas dienā!
Ideju par pumpmām aizguvu šeit, bet man gribējā ko gaišu, kā sniegotai dienai piemērotu, vai kā baltu putukrējumu ar sārtām ogām, un sanāca šādi. Pašai pat sakārojās pēc putukrējuma:)
 Pats mētelītis adīts, pumpiņas tamborētas un pēc tam piešūtas.

piektdiena, 2012. gada 10. februāris

Tamborēta kleitiņa

Pāris nedēļu neregulāras tamborēšanas, pāris vakaru izlemt, kādas podziņas labāk - un tamborkleitiņa mazajai meitenei gatava.
Jau piemērīta pusnepabeigta:

 Krāsas - atkal mani mīļie zaļie toņi... Tīra vilnas dzija. Diezgan smalka; divkārtīga.

 Un saldākai dzīvei šokolādes kūka - gluži vienkāršais brūnis, ar ko mieloties.

sestdiena, 2012. gada 4. februāris

Skaistais aukstums. Sertifikāts. Skumjas.

Lai gan šī nedēļa izvērsās diezgan skumja ne tikai mazajai meitenei, kurai nu, līdz ar mammas atgriešanos darbā, jāsāk bērnudārza gaitas, bet arī man pašai. Nekad nebūtu iedomājusies, ka pati apraudāšos vairāk par mazo, kad būs viņa jāatstāj dārziņā... Tāda nu pinkšķe es esmu gan :)!

Bet šoreiz vēl par priecīgākām un skaistākām lietām.
Jau pirms nedēļas ieguvu Bērnu Nēsāšanas skolas (Slingu skolas) sertifikātu kā bērnu nēsāšanas konsultante; tas par to nēsāšānu slingā jeb bērnu pārnēsāšanas lakatā.
Mēs visas trīs konsultantes, kas varonīgi beidza arī sertifikācijas kursu, atzinām, ka caur šo mācīšanos esam ieguvušas ne tikai zināšanas, kas paredzētas kursu ietvaros, bet arī ieguvušas tik daudz viena no otras(jo esam katra tiešām atšķirīgas) un no Slingu skolas vadītājām Aijas un Evitas. Paldies Aijai par burvīgo "trofeju" kursu beidzējām!

Grūti pat izsvērt, kura pieredze un informācija katrai no mums kopumā svarīgāka. Tas gan laikam, kā nu katrā situācijā tālāk dzīvē. Bet sertifikāts ir par bērnu nēsāšanu:)
Un tas viss atkal un atkal parāda, kā dzīvē viena lieta ietekmē kādu citu. Man tas viss sākās ar savas mazās meitenes nēsāšanu lakatā jau kopš pirmajām nedēļām. Toreiz pati vēl īsti labi nemācēju, sēju pēc drukātām  instrukcijām un savām sajūtām. Nu viņa jau tik liela izaugusi, ka nēsāt sanāk arvien retāk un retāk, un man par to ir dikti žēl.
Toties nu varu parādīt citiem vecākiem, kā izbaudīt tuvumu ar savu mazuli, lai mīļāk un arī vieglāk, un, galvenais, lai ērti mazulim un māmiņai vai tētim. Un katru reizi, mācot pareizu mazuļa nēsāšanu slingā, man ir tiešām liels gandarījums, ja vecākiem izdodas un mazulim patīk.

Bet par aukstuma skaistumu! Tā ir mana sajūsma par leduspuķēm. Un par gurgstošu sniegu. Zem slēpēm, zem kājām... Par šodien, gar jūru slēpojot, matos un šallē iemitinājušos sarmu. Par ziemas sauli, kas spēj arī sasildīt, pa savam. Par sniega smaržu - vismaz mazajai meitenei sniegs smaržo. Un aukstums arī smaržo; smaržo pēc ziemas, smaržo pēc rītausmas un pēc saulrieta...
Vizuāli gan visskaistākās ir leduspuķes