Spārīte izlidojusi un pirmā šī pavasara tēja

Aizvadītajās garajās brīvdienās pa laukiem pa saulīti un svaigu gaisu vien.
Vairākārt no šķūnīša tika saulītei rādīta SPĀRĪTE. Tieši tā pati, kas manā bērnībā.

 Kājas vēl drusku par īsām, lai veiksmīga pedāļu mīšana un uz priekšu tikšana izdotos, bet tas nekas! Lai arī pēc brīža apnīk, tiklīdz, kā trīsritenis nolikts savā vietā, tā atkal mazās kājeles tā vien cilpo uz šķūnīti tam pakaļ:)

 

Sēdeklis vietā, atstarotājs arī vēl turās, tik manā bērnībā bija vēl plastmasas taurīte un spogulītis, tie gan noklīduši!

Bet kamēr mazās kājeles mēģina mīt pedālīšus, visapkārt zied, zied, zied!
Zied jau katru pavasari, bet katru pavasari no jauna es atkal un atkal sajūsminos:
Un saulainā upes ielokā atkal jau salasīta šogad pirmā tēja - gaiļbikši!