Šodien bijām skatīt bērnudārzu mazajai. Pirmo. Pēc mēneša man jāatgriežas pie ikdienas darbiem oficiālajā darba vietā un mazajai būs jāmācās iedzīvoties bērnudārzā.
BET kāpēc pat tāda lieta, kā bērnudārza izvēle man liekas tik sarežgīta?
Būtu vieta pašvaldības dārziņā, tad kas tur ko izvēlēties - kur rinda pienākusi, tur arī jāiet! Nu varbūt tomēr ne tik vienkārši, jo, ja MAN dikti,dikti nepatiktu tas dārziņš, es laikam nespētu savu bērnu tur kaut uz dienu atstāt...Bet vieta kādā no pašvaldības dārziņiem mums pienāks varbūt pēc pāris gadiem, bet tieši tajā, kurš visjaukākais šķita - varbūt tad, kad bērnam jau vidusskolā būs jāiet:):):)
Labi, nav ko gausties! Tātad jāiet privātajā, tur taču rindu nebūs! Bet še tev nu bija! Tie pāris, kurus biju noskatījusi, noklausījusi, pētījusi un labas atsauksmes arī bloglandijā lasījusi/dzirdējusi, jau ir pilni. Nevienas brīvas vietas! Nevienas! Vismaz līdz nākamajam mācību gadam.
Jau biju izsapņojusi, kā uz kādu no šiem izsapņotajiem vedīšu mazo Līvu un viņa tur radoši, radoši darbosies, rotaļāsies un priecāsies, un arī mamma priecāsies... Nu labi, lai paliek sapņi. Bija jau arī praktiskie aspekti - lai pa ceļam uz darbu, ne pārāk tālu(apmēram 5 km rādiusā) arī no mājām, vēl lai tuvu manas māsas dzīvesvietai - ja nu kas, viņa var kādreiz izpalīdzēt....Un vēl viens mans kritērijs vai vēlme bija, lai tas būtu dārziņš ar Montesori vai citu nestandartizētu pieeju. Tā man vienkārši pašai šķiet tuva un gribas tā audzināt savus bērnus.
Tā nu manas iztēlesradītie skaistie sapņi izplēnēja un nācās nolaisties uz zemes.
Tad nu šodien gājām apskatīt vienu dārziņu, kurā vietas ir. Tas gan nav Montesori bērnudārzs, bet pilnībā un pat visideālāk atbilst visiem mūsu praktiskajiem kritērijiem. Un mazajai meitenei tur patika (lai gan, viņai jau patīk visur, kur ir tādas mantas, kādu nav mājās, kur ir kaut kas jauns atklājams un piedzīvojams).
Audzinātājas jaukas, auklīte jauka, spēļu laukumiņš jauks, telpas arī jaukas, dažnedažādas nodarbību iespējas, bet, bet...BET MAN (atkal MAN!!!) neradās tā izsapņotā mājīguma sajūta. Kaut kā pietrūka. Vai kaut kā bija par daudz. Vienkārši neuzrunāja. It kā jau apzinos, ka bērnudārzā tak es Līva nevis es, tomēr man ir tik ļoti svarīgi, lai arī man tur patiktu.
Un tagad mazliet saskumusi domāju tā un šitā. Par citu variantu. Lai ir ar ko salīdzināt. Lai man kā mammai ir sajūta, ka esmu izvēlējusies labāko.
Izskatīju vēlreiz krustu šķērsu internetu par Montesori un līdzīgām iespējām šaipus Daugavai. Lai ir tālāk! Lai nepraktiskāk! Bet, lai manai sirdij priecīgāk. Un, visu izsverot, vēl viens variants izskatās diezgan labs. Iesim skatīsim un tad mēģināsim no paša bērna izdibināt, kurā dārziņā labāk patīk - cik nu no nepilnus 2 gadus veca bērna to var izdibināt.
Nez, ko gan mans bērns domātu, ja zinātu, cik daudz laika tērēju šādām pārdomām?
Un cik gan tomēr ir grūti, kad ir jāizvēlas lietas, kas ietekmēs bērna personības veidošanos - bērnudārzs, pirmā skola.... Tas tomēr nav kā nopirkt nepareizās krāsas zeķubikses vai cepuri veikalā.
Ja vien mēs dzīvotu kādā citā vietā ne lielpilsētā, tad droši vien šāda galvas lauzīšana nemaz nerastos:)
