Par kaklarotu un dažiem mūsmāju šīsnedēļas ēdmaņiem gribēju pastāstīt jau vakar, bet ne jau pirmā reize, kad saldi iemiegu mazo ķiparu midzinādama:)
Jau kādu laiku arī es rotājos ar tamborētu kaklarotu, ko varu izmantot arī kā rokassprādzi.(Pirmo jau pirms pāris nedēļām dabūja manu krustmeitiņa).
Krāsas atkal nevilšus gadījušās pavasarīgas un tikpat nejauši pieskaņotas manam slingam(bērnu pārnēsāšanas lakatam). Un patīkams atklājums - nav sāpīgi, ja mazā ierauga šo kaklarotu man kaklā un grib ne tikai paķimerēties, bet arī paraustīt. Tāpat arī, ja mazā ir slingā, tad rota netraucē pieglaust galviņu mammas kaklam un iemigt:)
Vēl saulainajā nedēļas nogalē(vai esat pamanījuši, ka jau nedēļu katru dienu ir spīdējusi saule?) neiztikt besz pāris kulinārajiem izmēģinājumiem.
Piektdienas vakarā tapa šokolādes banānu maize, kuras oriģinālā recepte atrodama
šeit.
Nezinu gan kāpēc to sauc par maizi, jo ir tik garda, ka būtu pelnījusi vizmaz keksa nosaukumu(bet varbūt receptūra neatbilst nosacījumiem, lai sauktu par keksu?)
Man vislabāk garšoja, kamēr vēl mazliet silta:)
Bet vakar pēc pastaigas cepeškrāsnī cepās dārzeņu pīrāgs(quiche), kuras recepte meklējama
te.
Mūsumāju receptē gan cukini tika aizstāts ar ķirbi un papildus pievienoti puķkāposti.
Vakar izbaudīju gan nedēļas nogales atpūtu, gan rosīgumu. Rītu iesākot ar saulainu šokolādes-banānu maizes baudīšanu(tā nav kafija bildē, bet cigoriņu dzēriens, sen nebij dzerts!)
Pēc tam sakārtojot/pārkārtojot lādē sakrājušos dokumentus un papīrus, un atrodot dažas mīļas lietas - pirms vairākiem gadiem no tālākam zemēm saņemtas vēstules un skaistu vēstuļpapīru, kurš tā vien aicina atkal uzrakstīt kādu nevirtuālu vēstuli - tā pa īstam!
Cik sen nav rakstītas ĪSTAS vēstules! Pēdējā, ko atceros un ko tikai nosacīti varētu saukt par vēstuli, bija pastkarte draudzenei no Itālijas ceļojuma pirms pāris gadiem.
