Vē trīs čību pāri

Šeku reku rudens jau klāt; no rītiem, ar velo mērojot ceļu uz darbu, sāk salt rokas, vakaros mājās prasās kādu siltu vilnas zeķi.
Tad nu tapuši vēl 3 pāri čībiņu. Izskatās dikti līdzīgas tām, kas tapa jau pavasarī, bet dzijas vēl no tiem pašiem krājumiem un modelis arī nemainīgi iemīļots tas pats.

Šīs rozīgās tamborējot, safotografēju arī pa soļiem priekš instrukcijas, tikai apraksts vēl jāsaraksta.

Un mincim arī uzreiz vajadzēja pozēt!

Zābaciņi mazajai Madarai

Šodien pasauli pirmoreiz ieraudzīja maza meitenīte Madara.
Biju pirms pāris dienām to pat nosapņojusi:)
Laikam pirmo reizi man tik laicīgi gatava pirmā dāvaniņa - adīti zābaciņi mazo kājiņu siltumam. Par to gan vēl nezina ne pati mazā meitene, ne viņas vecāki;)

Brikšņi un truši nedēļas nogalē

Nedēļas nogale aizvadīta, skrienot pa mežiem, purviem, brikšņiem,

izbaudot mazmazītiņu dārza svētku burvību un gardumus

 atkal skrienot pa mežiem, pēc pāris gadu pārtraukuma (nevis tamdēļ, ka šajos pāris gados vispār neskrēju, bet tamdēļ, ka skrēju stiprākā grupā un nekad nekāpu uz pjedestāla) saņemot tiešām skaistu medaļu

 un pēc tam vēl uzkāpjot Augstrozes pilskalnā (ai, cik daudz reižu bija garām braukts, bet vienmēr bijis kāds iemesls neapstāties kaut uz pārdesmit minūtēm)

un lasot un gardu muti ņammājot krūmmellenes un pašu(t.i.manas mammas) dārzā ātrumā ievācot svaigas pārtikas krājumus šai nedēļai... Vienā skriešanā....
Cik labi, ka lielais lietus atnāca, tik kad visi darbi jau padarīti un visas nedēļas nogales izklaides izbaudītas.
Rokdarbi atkal tiek atlikti un atlikti. Bij' gan man somā visu laiku līdzi pāris kamoli, tamboradata un tamborēt sāktas čības, bet tās lai mazliet pagaida! Vēl jābauda vasarīgie mirkļi!

Toties paspēju iemīlēties trušos. Jau atkal! Šķiet, ka mana sajūsma pārspēj to sajūsmu, ko biju gaidījusi un tā arī īsti nesagaidīju no sava bērna.

Ja arī nākamgad tiks turpināta pagājušajā gadā aizsāktā tradīcija un Valmieras čempionātā pirms/pēc/starp skriešanu bērnus un pieaugušos izklaidēs truši no trusišumajām, man bail, ka kāds pūkainis sastādīs kompāniju mūsus mincim(mincim un arī dažiem citiem mājiniekiem par šausmām, protams) Jau acu priekšā uzburu ainu - blakus melnajam mūsmāju kaķim uz dīvāna apmeties šāds brīnummīkstais un pūkainais angoras trusis.

 Bet pasapņot ir ļauts...
Bet no citas puses šāds trusis varētu būt gana praktisks rokdarbniekiem, viņa kažoku var izmantot - adīt!

Un vēl no trušiem var mācīties atpūsties bez kompleksiem!

Nevis pusnaktī intensīvi pēc citronbazilika smaržojošā istabā šķirot bazilika klēpi šīgada pirmajai (un vienīgajai) bazilika pesto brūvēšanai.