Lasāmviela pārdomām un balandas salātos

Pirms pāris nedēļām devos uz bibliotēku ar mērķi paņemt vienu konkrētu grāmatau, bet nejauši - mazliet apzināti paķēru līdzi arī plauktiņā blakus mītošo grāmatu "Aizslēposim pēc avotkresēm!" (S. Amata, R.Bērziņa-Bērzīte).

 Un šī grāmata man kļuva par aizraujošu lasāmvielu pāris vakariem, palīdzot atkal atcerēties, kaut kur lasītas vai dzirdētas, bet ne reizi praktiski neizmantotas zināšanas par daudziem uzturā lietojamiem cilvēkam ļoti noderīgiem augiem, ko ikdienā mēdzam nepamanīt vai pat uzskatām par neizmantojamām nezālēm.
Jā, arī šo to jaunu, par jau iecienītajām dārza vai meža ogām un augiem.
Bet šī laikam ir pirmā vasara, kad balandas dārzā ne tikai ravēju un metu prom, bet pa saujai arī piešauju salātiem, tāpat kā redīsu maigākās lapiņas.Garšu tas noteikti nebojā, starp dillēm, lokiem, spinātiem un ierastajām salātu lapām pārējiem ēdājiem arī vizuāli nav pamanāmas (ir cilvēki, kuriem labāk nestāstīt, kādi brīnumi salātos salikti, vismaz ne līdz pirmajai pagaršošanai).Un, kamēr salātlapas vēl nav sadīgušas pietiekamos daudzumos, dārzā var pameklēt arī savvaļas augus!
Kaut  kam eksotiskākām(priekš manis), kā piemēram tulpju ziedlapu izmantošana pārtikā, pagaidām gan vēl neesmu gatava un arī tulpju laiks jau nokavēts, bet balandas aiziet uz nebēdu!
Šodien stingrā kaķa uzraudzībā vagās sašķinu redīsus - ar visām lapām(salātos gan tikai dažas - maigākas), lokus, dilles, spinātus, pāris seleriju lapiņas (vēl pavisam maziņas), sauju balandu un atradu pāris nošķinamas salātlapas.

Smalcinam, kas smalcināms, pievienojam šķipsnu sāls, kefīru un pāris karotes skābā krējuma un svaigi vasaras vakara salāti gatavi :)

Pēc tam vēl var iet lūkot upesmalas dzeltenos īrisus, kamēr vēl nav paspējuši noziedēt!

Taureņu karuselis pujeņu laikā

Par godu vienas mazas, burvīgas princeses piedzimšanai tapa jauns karuselītis - mobile, ko ņemt līdzi raudzībās ejot. (beidzot kaut kas, kas netiek pabeigts pēdējā vakarā vai pat pēdējā brīdī pirms došanās ciemos:))

Karuseļojas divi filca jēriņi un pieci koši tamborēti taurenīši.
Šoreiz man izdevās taureņus iestīvināt dikti eleganti - netīšām laikam gadījās pareizā kartupeļu cietes un ūdens proporcija, kurā uz brīdi iemērcu tamborētos taureņus un tad caur audumu tos izgludināju, pēc tam izliku saulītē žāvēties. Kād pirms laba laika jau ko tādu darīju(citam projektiņam), likās, ka uz taureņiem, īpaši tumšajām krāsām, var redzēt kartupeļu miltus, bet tagad viss izskatās vienkārši eleganti. Varbūt tikai citi milti?!

Padraiskojās jēri un taureņi gan ābeles zarā, gan upeņu krūmā.

Un vēl iemēģināju istabaugšā atrasto manu bērnības dienu aparātu(es gan neatceros, ka man būtu bijis ļauts ar to darboties, un saviem bērniem es ar laikam neļautu, jo pieliekot sakarsētu pie jebkuras ķermeņa daļas, varētu būt neptīkamas sekas). Toties man tagad pilnībā apzinīgai personai, lieta tīri noderīga un prakstiska. un redz, kas sanāca pirmoreiz iemēģinot!

Pie reizes vēl pāris jauku mirkļu; tiku pie sava ziedu pušķa tāpat vien, un ķēru mirkli ar žāvājošos kaķi, steigā kaķis izplūdis, bet galvenais, ka žāva redzama:)

Pieneņpūkās un violetos ziedos!

Vakar ķērām pieneņpūkas

Šodien meklējām violeto toņu ziedus;
īrisi

 ozolītes 

Birztalu veronika(zinu, ka tā ir arī ārstniecības augs, bet pati pagaidām vēl nekad neesmu vākusi)

efeju sētložņa (arī izmanto kā ārstniecības augu)

Un vēl pāris augu, kuru nosaukumus gan nezinu, lepojas ar lillīgiem ziediem
šīs puķes mana vecmāmiņa sauc par neīstajām naktsvijolēm, bet tikai tamdēļ, ka tās vakaros un naktīs ļoti patīkami smaržo

bet šim stādu ieguvām šopavasar kā dekoratīvo dadzi - var jau būt, ka tas arī ir kāds dadzis, veikšu novērojumus līdz rudenim, vai neparādīsies arī kādas dadža pazīmes:)

Vēl viena cepurīte vasarai

Maz gan sanāk vasaras dienās sararboties ar tamboradatām vai adāmadatām, bet kaut kas tomēr top pa vēliem vakariem vai tveicīgiem dienvidiem, starp sirošanu pa pļavām lasot trakoti saziedējušos un burvīgi smaržojošos raspodiņus, baltās panātres, nātru lapas un priecājoties kā vieni ziedo nomaina citus, vienas smaržas pamazām izgaist, ļaujot izpausties citām...
Bet nu pie lietas - tātad atkal cepurīte.
Man gribētos to nosaukt par raspodiņu cepurīti - tas laiks, tās krāsas, tās smaržas...

Nu jau pēdējās pāris dienas nekādas cepures, nekādas jakas, nekādas bikšeles, tik meklēt ēnaināku un dzestrāku vietu un laist mazo zālē pa pliko, bet vēl pirms dienām trim pie lielajiem vējiem cepure lieti noderēja.

 Atkal jau tamborēta tikai pēc izjūtas un par piederīgām/piestāvošām atzītas divas mājās atrastas, jau iepriekš tambotētas puķītes. Mazajai cepure patīk gandrīz tikpat ļoti, kā ārdīšanās mammas salasītajā rapodiņu pušķī.


 Rīt (laikam sanāk jau šodien, jo pulkstenis rāda - sākusies jau jauna diena) iesim pļavā ķert pieneņpūkas