Sestdienas rīta kapučino un retro dizaina espresso vārāmais.

Sen nav bijusi sestdiena ar tik sestdienīgu noskaņu.
Kopš esmu atsākusi strādāt un katru darba dienu pavadu ārpus mājām, šī ir pirmā sestdiena, kas tiek pavadīta mājās. Nedodamies ne uz laukiem vai sniegotiem mežiem slēpot, nedodamies ciemos un nevienu ciemos arī negaidām...
Mēs ar mazo meiteni guļam pusstundu ilgāk nekā darba dienā, jo viņai, redz, ilgāk miegs nenāk:) Paēdam brokastu putru un mēģinām nedaudz sakārtot katra savas lietas - es ķeros pie putekļu lupatas un salasu mazgājamās drēbes, bet Līva tiek pie lielās kastaņu bļodas. Man pēc tam atkal it ko kārtot:) Pat mazliet paadīt izdodas. Un, kad pieceļas tētis, mamma tiek pie krūzes garda kapučino!

 Bet stāsts šoreiz tomēr par mūsmājās nokļuvušo mokkas vai espresso kafijas vārāmo aparātu - savā ziņā retro un, kā izrādās, slavena itāļu dizainera radītu.

Es kafiju nedzeru gandrīz vispār. Negaršo. Varu iestrēbt, ja dikti nāk miegs un nepieciešams palikt nomodā, bet citādi labāk izvēlos tēju vai sulu, vai pat tīru ūdeni.
Kapučino gan var kādreiz iedzert. Ar piena putu cepurīti:)
Bet vīram gan kafija garšo. Viena pieklājīga lieluma krūze dienā noteikti nepieciešama.
Elektriskā kafijas aparāta mūsdienu klasiskajā izpratnē musmājās nav. Visu laiku kafija tika gatavota visvienkāršākajā veidā - ieber krūzē malto kafiju un uzlej virsū karstu ūdeni.
Bet gada sākumā vīrs bija izdomājis, ka var arī savādāk - jāizmēģina espresso kafijas kanna. Iesākumā nopirkām lielveikalā tādu nedārgu; izmēģināšanai. Kaut ko apmēram šādu:

Izpakojām, salikām visu pēc instrukcijas(agrāk neviens no mums ar tādu zvēru nebija darbojies), mēģinājām 3 reizes, bet tā arī pie kafijas netikām. īstenībā nesapratām, vai vaina ir aparātā, vai tajā, ka, iespējams, kaut ko ne tā saliekam. Nākamajā rītā aparāts tika aiznests atpakaļ uz veikalu, kur to pieņēma bez kurnēšanas. Nez, vai tādēl, ka veikalā (tik agrā rīta stundā) neviens nesaprata, kā ar to aparātu jārīkojas, vai tādēļ, ka ne pirmo tādu viņi dabūja atpakaļ. :D
Tagad jau mums skaidrs, ka lielveikalā bijām tikuši pie brāķa.
Vīrs nolēma, ja nav tad nav. Ja jau visu laiku izticis, iztiks arī turpmāk. Bet tad pēc dažām dienām, ciemojoties pie draudzenes, ieraudzīju, ka plauktā nelietots stāv kāds espresso vārāmais pēc izskata vismaz no pagājušā gadsimta. Izstāstīju mūsu neseno piedzīvojumu. Pajautāju, vai nevar parādīt, kā tad īsti ar to kannu jārīkojas. Rezultātā dabūjām to kannu beztermiņa lietošanā. Viņa tāpat to nelietojot. Manai draudzenei  to esot atdevusi kāda draudzene, kas pati dabūjusi jaunu(nez vai atdevēja zināja, to, ko mēs pēc tam izpētījām?!).
Mājās nospodrinājām jaunieguvumu, cik nu bija nospodrināms. Ar pirmo mēģinājumu izdevās pagatavot kafiju.

 Izpētot kafijkannas "dibenu" un parokoties interneta plašumos, noskaidrojās, ka jauniegūtā kafijkanna nebūt nav parasta veca kanna...

 ... bet pazīstamas itāļu firmas ražojums ALESSI, slavena itāļu arhitekta un dizainera Aldo Rossi (1931-1997) darbs "La Cupola", radīts 1988. gadā un izskatās, ka arī pati kanna ir tiešām tik veca.

Bilde no http://www.stylepark.com/en/news/in-the-design-world-we-all-like-each-other/307452

Par dizainu kaut ko liecina arī tas, ka šādas kannas tiek ražotas joprojām.
Tā nu mūsmājās tagad ir iemitinājies viens ir kā retro, bet tomēr ne gluži virtuves "aparāts".

.