Beciņa

Vakar, kā jau parasti vasaras sezonas otrdienās, atkal "bizoju" pa mežu ar kompasu, karti un emitu rokās.
Bet pusi distances vēl manās rokās tika glabāta un žņaudzīta viena burvīga apšu beciņa.
Atradu viņu uz kāda maz lietota meža celiņa(kartē gan bija iezīmēts kā gana pamanāms), blakus lielai vecai bekai( kas, protams, savu apjomu dēļ bija pamanāmāka  un tika ieraudzīta pirmā).
Puse distances vēl priekšā, aši paskatot kartē, ka attālums no finiša pietiekami liels, lai pēc tam vēl skaistuli savākt nemaz ar negribētos nākt - pāris sekundēs tika izlemts, ka būs man ceļabiedre -  un beciņa bija jau man rokā(neatstāšu tak tādu skaistuli tārpiem un gliemežiem par barību, vai kādam citam skrējējam pa rokai:))

 Pēc gailenēm gan ir brists ne vienu reizi vien uz vietām, kur puskurvīti viens un divi var salasīt, ar cerību, ka citi orientieristi tās nebūs skienot pamanījuši vai arī būs par slinku pēc finiša vēlreiz meža brist.
...bet...šī ir īpaša apšubeka ne tikai ar to, ka kopā ar mani veica pusi distances, bet arī ar to, ka pirmā šajā sezonā iegūtā beka.
Un šodien jau tika gardi notiesāta - ņamm, ņamm...