Un vienu rītu pamostoties zālē vēl aizkavējusies salna
Sāka gribēties ienest rūgteni saldo rudens smaržu un saulainās krāsas arī istabā. Tā smarža, kas tik ļoti saistās ar bērnību, kad no krāsainām kļavu lapām varēju pīt metriem garas pīnes, kas pēc tam, ienestas istabā, žūstot tāāāā smaržoja. Un vēl neizžuvušu, tikko salasītu kastaņu smarža.... (tos šogad salasījām vairākus grozus, lai mazajai ir ko spēlēties) Un mārtiņrožu rūgtenā smarža...
Un tagad tak pēdējais laiks to visu vēl noķert un kaut uz brīdi paturēt istabā.
Lapu pīnes gan vairs nav metriem garas...
Toties šādas krāsainas lapu virtenes šogad gatavoju pormoreiz - te nav vajadzīgs tik daudz lapu, un var izmantot tādas, kurām nav kātiņu pīnēs pīšanai:
Bet, ja aizmirsies no laukiem uz lielpilsētu sagriezt līdzi pēdējos rudens ziedus no savas dobes, tad no pastaigas pa mazajām leilpilsētas ielām arī var pārnest mājās krāšņus miķelīšus un mārtiņrozes:
Nē, nedomājiet, ka mēs ar mazo Līvu tos nočiepām kādā nepieskatītā pagalmā vai sētmalē. Mēs nopelnījām:)
Gājām pa privātmāju ieliņu, lasījām kļavu lapas, apjūsmojām katru ņauvu un vauvu, un pie kādas mājas ar skaistām rudens puķēm gar piebraucamo ceļu mazā sāka pētīt akmentiņus. Pie vārtiem vecāka kundze slaucīja sabirušās lapas un dikti sapriecājās par mazo jaunkundzi un piedāvāja viņai iedāvāt kādu puķīti. Mēs gan no sākuma atteicāmies, bet, kad kundze teicās, ka nedēļas beigās tāpat tās puķes visas griezīšot nost (tas gan būtu grēks, jo puķes bija pilnos ziedos), bridu ar lakstos un salauzu mums miķelīšu pušķi:)
Tā kā mazā nemaz negrasījās doties tālāk, tad palīdzējām kundzei tās visas lapas no ceļa ar saslaucīt - galu galā lielākā palīdze uz šaupeles turēšanu un lapu bēršanu maisā bija mazā meitene:)
Tāds lūk šo puķu stāsts.
Vai nav varen jaukš šogad tas rudentiņš?
Jā, rudens tiešām skaists! Tās apsarmotās lapas vispār dabas mākslas darbs...
AtbildētDzēst