Blogballe Piebalgas pusē

Arī es šoreiz biju tajā izslavētajā un ilgi gaidītajā BlogBallē, kas aicināt aicinājā mērot ceļu uz Zosēniem. Un tā vien šķita, ka visi apstākļi šoreiz iekārtojās tā, lai es TUR tiktu, lai varētu izbaudīt kopīgas visas trīs blogballes dienas...

...lai varētu izbaudīt kompāniju, gardumus, notikumu mirkļus, kopīgu tērgāšanu un mantu mīšanu, pārsteigumus, ko sagatavojusi Laine... dziesmas, nakts drēgnumu un ugunskuru siltumu divus vakarus/naktis pēc kārtas Lielkrūzēs Vislatvijas dziesminieku saietā...un vēl, un vēl....
Lai gan visas blogotājas un blogballētājas(izņemot Plūmīti, kuru, kā izrādās pazinu) satiku pirmoreiz dzīvē, likās, ka viena otru pazīstam jau ....hmm, ne gluži gadiem, bet kopš dzīvo mūsu blogi noteikti. un galu galā tas jau sanāk gadiem.
Prieks par satikšanos, pārsteigums par to, kādas mēs esam reālajā dzīvē atšķirībā, no priekšstatiem, kas radušies no bloglandijā lasītā un redzētā; citi balss tembri, citas matu krāsas un garumi, gumijnieki un siltas jakas iedomāto garo, plandošo kleitu vietā, tikai Ineses Mokka tieši tāda pati, kā iedomājos.
Es uzsūcu svī mirkļus un sajūtas, un pieredzes, lai to visu vēl pārliktu un pārdomātu pie sevis vēl ilgi, jo visa bija tik daudz, ka emociju un pozitīvisma krājuma pietiks ilgam laikam.
Un kāds iedrošinošs, iedvesmojošs blogdraudzeņu ieteikums varbūt palīdzēs izlemt, izvēlēties, nešaubīties, uzdrīkstēties, nebaidīties...

Mans somā rūpīgi iepakotais fotoaparāts gan tika pielietots tikai pēdējā dienā - visu emociju iespaidā dīvainā kārtā nebija nekādas iedvesmas ar to darboties, gribējās tvert tos mirkļūs, ko ar otoaparātu tāpat nevar iemūžināt. Vismaz ne es. Kristīnei tas izdodas daudz labāk - pat saviem draugiem, kas nedzīvo bloglandijā, savu nedēļas nogales piedzīvojumu attēlošanai, sūtu viņus klusi sajust sajūtas :)

Paldies, jums visām, visām! Paldies par pārsteigumiem un uzņemšanu Lainei un viņas ģimenei, paldies meitenēm, par kuru blogiem es uzzināju un kuros nu atklāju jaunas pasaules. Vislielākais paldies manai turpceļbiedrenei Zanei, kura pati vēl neraksta blogu, bet tā kā blogošana ir mazliet lipīga, cerams, pēc šīm dienām viņai tas ir pielipis. Tāpat paldies atpakaļceļa snaudošajai kompānijai un apbrīnojamajai Laurai, kura nemiga pie stūres.