Tējkannas mētelītis un ābolgardums.

Jau iepriekšējā aukstajā sezonā rokoties pa interneta plašumiem uzrakos krāsainiem tējkannu sildītājiem TE.(un tur pameklējot ir vairāki ļooooti burvīgi tādi)
Sākumā patika tikai acis papriecēt, jo šķita, ka mūsmājās tāda lieta būtu vienkārši nepraktiska(tēju dzeram daudz, bet katrreiz diezgan ātri arī kanniņu izdzeram tukšu), bet tad viens tējas mīļotājs un vakaros ar tējaskrūzi pa rokai ilgi sēdētājs pajautāja, vai tak es nevarot arī mūsu tējkannai tādu mētelīti uzcakot?
Kā nu ne - varu gan!
Sākums bija jau pavasarī, tad kaut kad vasaras vidū mētelīša pamats tapa arī pabeigts. Bet pilnai laimei vajadzēja arī rotājumus - puķes, kas nu pašā rudenī ap Mārtiņdienu arī tamboradatai zibot saplauka:)
Nu ir gatavs! Nu var atrādīt!

Sākot cakot puķītes, šķlita, ka vajadzētu daudz un tā biezā slānī, bet galu galā nemaz vairāk kā tagad arī neprasās...

 Un pie reizes arī par šokolādes ābolu pīrāgu...

Maldinoši izskatās, ka varētu garšot pēc piparkūkām, tomēr ne, ne. Tā ir šokolāde, kas dod brūno krāsu.. Un garšos tiem, kas nemīl pārāk saldas kūkas:)

 Ideja un recepte pilnībā atrasta ŠEIT.

Pēc kādas lasītājas - kārumnieces lūguma papildinu arī ar cepšanas aprakstu latviski:

Sastāvdaļas
Mīkla:
1 1/2 kausiņi miltu (1 kausiņš(cup) ir 250 ml)
3 ēd.kar kakao
125g  sviesta
5 ēd.kar cukurs
1/2 ēd.kar. vaniļas ekstrakta
1 ēd.kar auksta ūdens
2 olas
Ābolu pildījumam:
7 vidēji āboli apm.750gr
25 g sviesta
1 ēd.kar. kanēlis
50g tumšās šokolādes
cukurs
Darba gaita:
Ļauj sviestam atlaisties istabas temperatūrā (var arī pakausēt mikroviļņu krāsnī)
Sviestam pievieno miltus un kakao(vislabāk iesijājot), cukuru, olas, vaniļas ekstraktu un karoti auksta ūdens un labi samīca. Tā kā mūsmājās mīkla tika gatavota ar rokām, tad vispirms tika samaisīts sviests ar cukuru un pakāpeniski pievienotas visas pārējās sastāvdaļas. Bet var likt visu kopā un ar virtuves kombainu tālāk darboties.
Atkarībā no pannas, var lietot cepamo papīru, bet, ja ir pārliecība, ka pēc izcepšanās kūkā no pannas(iepriekš ar sviestu ietaukotas) viegli nāks laukā, tad var iztikt arī bez cepamā papīra.
Mīklu izrullē pietiekami plānu tādā apļa lielumā, lai pannā tā aizņemtu apakšu un arī sānu malas līdz augšai. Tad uzmanīgi mīklu ievieto pannā, liekās malas nogriež un ieliek ledusskapī uz pusstundu(tas būs virsai). Var arī pannu ar mīklu ielikt ledusskapī, kamēr gatavo ābolu pildījumu.
Ābolus nomizo un sagriež nelielos gabalos( kā kubiņos), katliņā izkausē sviestu un pievieno pusi no āboliem un kanēli – karsē kamēr āboli sāk jukt, tad pievieno atlikušos ābolus un nelielos gabaliņos ar rokām vienkārši salauztu tumšo šokolādi un vēl pakarsē, kamēr šokolāde izkūst.
Ņem no ledusskapja laukā pannu un atsevišķo mīklu, to, kas uz pannas mazliet sadursta ar dakšiņu un tad liek pamatnei virsū sagatavoto ābolu pildījumu un to izlīdzina.
Atsevišķo mīklu izrullē un ar piparkūku formiņām izspiež figūriņas, kuras kārto kūkai pa virsu apmēram pusotrā kārtāJ pa virsu var uzkaisīt mazliet cukuru.
Liek cepties pie 175 C uz 35 līdz 40 minūtēm.
Labi garšo ar saldējumu vai putukrējumu, jo pati kūka nav ļoti salda.

Kastaņošanās mūsmājās

Pēdējo pāris nedēļu vai pat vēl senākā laikā vairākas blogmeitenes dalījušās ar saviem kastaņpriekiem - Madara ar savu kastaņu baseinu TE un Inese ar saviem kastaņpriekiem ŠEIT.
Arī mūsmājās kastaņi salasīti jau pirms pāris nedēļām. Nu jau laikam pagrūti būtu atrast vietu, kur groziem vākt brūnos, spīdīgos bumbuļus.

Mums par laimi laukos ir vareni kupla sava "pivātā" kastaņa, kas pavasarī priecē ar baltām ziedu svecēm. bet rudenī birdina kastaņu lietu:)

 Gaidot lielo kataņu lietu, šogad zem kastaņas pat zālīte tika nopļauta un sagrābta - lai vieglāk lasīt:)
Un vairākas saulainas rudens dienas pēc tam kopīgi kastaņkoks tika apmeklēts un zemā sabirušie bumbuļi rūpīgi salasīti:

Mūsmājās laikam parasti nav bijušas lielās kastaņu pelēšanas(lai gan, varbūt kaut kad pirms pāris gadiem bij reiz gan tāda liksta ar vienu groziņu bēniņistabā), bet tas, iespējams, tādēļ, ka līdz kastaņu izžūšanai turam tos vai nu "elpojošā" grozā plīts/krāsns tuvumā(tāda eksta gan pilsētas dzīvokļos nebūs pieejama) vai arī uz siltajām grīdām izbērtus. Un roka jau tā vien stiepjas tos šad un tad apmīļot, pagrozīt... Tagad jau ir arī pāris mazu roķeļu, kas jebkurā mirklī gatavas apgāzt grozu un dzenāt kastaņus pa visām pagaldēm, pabeņķēm, zemskapēm un pagultēm gan laukos, gan lielpilsētas drēgnajā dzīvoklī.... Un nesapel nemaz! Tikai māja izskatās pēc kastaņu karalauka.Pa kādam katanim ir pilnīgi visās telpās.

Vecāki jau būtu priecīgāki, ja kastaņi biežāk dzīvotos tiem iecerētajā, speciāli iegādātajā zaļajā bļodā vai mazajā zīdaiņu vanniņā, kas savu otrodzīvi dzīvo kā kastaņvannīte.

Kastaņiem iet jautri - tie tiek pārvietoti no viena trauka otrā, no vannas zemē, no zemes vannā vai bļodā un citādā secībā ik dienu vairākas reizes. Tik lielā lasīšan vienmēr tiek atstāta vecāku ziņā:

 Jā, un man arī kaut kā drusku žēl mest laukā iepriekšējo gadu kastaņus, lai gan šķiet, kaut kur ir dzirdēts, ka kastaņi sevī uzsūc slikto enerģiju, tamdēļ pēc kāda laiciņa vecos vajadzētu sviest ārā.
Bet jau pagājušoruden - tātad pat no aizpērnajiem - ir tapis kastaņspilventiņš, uz kā pamasēt kāju pēdas vai vienkāršipagrabināt rokās. Nav liels, bet patiesībā pasmags gan.

 Tā lūk kastaņi iejutušies mūsmājās!

Ienest rudens elpu istabā...

Kad dienās acis priecē saules apspīdētas zeltītas lapas un sulīgi tumši padebeši...

 Un vienu rītu pamostoties zālē vēl aizkavējusies salna

 Sāka gribēties ienest rūgteni saldo rudens smaržu un saulainās krāsas arī istabā. Tā smarža, kas tik ļoti saistās ar bērnību, kad no krāsainām kļavu lapām varēju pīt metriem garas pīnes, kas pēc tam, ienestas istabā, žūstot tāāāā smaržoja. Un vēl neizžuvušu, tikko salasītu kastaņu smarža.... (tos šogad salasījām vairākus grozus, lai mazajai ir ko spēlēties)  Un mārtiņrožu rūgtenā smarža...

Un tagad tak pēdējais laiks to visu vēl noķert un kaut uz brīdi paturēt istabā.

Lapu pīnes gan vairs nav metriem garas...

 Toties šādas krāsainas lapu virtenes šogad gatavoju pormoreiz - te nav vajadzīgs tik daudz lapu, un var izmantot tādas, kurām nav kātiņu pīnēs pīšanai:

Bet, ja aizmirsies no laukiem uz lielpilsētu sagriezt līdzi pēdējos rudens ziedus no savas dobes, tad no pastaigas pa mazajām leilpilsētas ielām arī var pārnest mājās krāšņus miķelīšus un mārtiņrozes:

Nē, nedomājiet, ka mēs ar mazo Līvu tos nočiepām kādā nepieskatītā pagalmā vai sētmalē. Mēs nopelnījām:)

Gājām pa privātmāju ieliņu, lasījām kļavu lapas, apjūsmojām katru ņauvu un vauvu, un pie kādas mājas  ar skaistām rudens puķēm gar piebraucamo ceļu mazā sāka pētīt akmentiņus. Pie vārtiem vecāka kundze slaucīja sabirušās lapas un dikti sapriecājās par mazo jaunkundzi un piedāvāja viņai iedāvāt kādu puķīti. Mēs gan no sākuma atteicāmies, bet, kad kundze teicās, ka nedēļas beigās tāpat tās puķes visas griezīšot nost (tas gan būtu grēks, jo puķes bija pilnos ziedos), bridu ar lakstos un salauzu mums miķelīšu pušķi:)

Tā kā mazā nemaz negrasījās doties tālāk, tad palīdzējām kundzei tās visas lapas no ceļa ar saslaucīt - galu galā lielākā palīdze uz šaupeles turēšanu un lapu bēršanu maisā bija mazā meitene:)

Tāds lūk šo puķu stāsts.

Vai nav varen jaukš šogad tas rudentiņš?