svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Kastaņošanās mūsmājās

Pēdējo pāris nedēļu vai pat vēl senākā laikā vairākas blogmeitenes dalījušās ar saviem kastaņpriekiem - Madara ar savu kastaņu baseinu TE un Inese ar saviem kastaņpriekiem ŠEIT.
Arī mūsmājās kastaņi salasīti jau pirms pāris nedēļām. Nu jau laikam pagrūti būtu atrast vietu, kur groziem vākt brūnos, spīdīgos bumbuļus.
Mums par laimi laukos ir vareni kupla sava "pivātā" kastaņa, kas pavasarī priecē ar baltām ziedu svecēm. bet rudenī birdina kastaņu lietu:)
 Gaidot lielo kataņu lietu, šogad zem kastaņas pat zālīte tika nopļauta un sagrābta - lai vieglāk lasīt:)
Un vairākas saulainas rudens dienas pēc tam kopīgi kastaņkoks tika apmeklēts un zemā sabirušie bumbuļi rūpīgi salasīti:

Mūsmājās laikam parasti nav bijušas lielās kastaņu pelēšanas(lai gan, varbūt kaut kad pirms pāris gadiem bij reiz gan tāda liksta ar vienu groziņu bēniņistabā), bet tas, iespējams, tādēļ, ka līdz kastaņu izžūšanai turam tos vai nu "elpojošā" grozā plīts/krāsns tuvumā(tāda eksta gan pilsētas dzīvokļos nebūs pieejama) vai arī uz siltajām grīdām izbērtus. Un roka jau tā vien stiepjas tos šad un tad apmīļot, pagrozīt... Tagad jau ir arī pāris mazu roķeļu, kas jebkurā mirklī gatavas apgāzt grozu un dzenāt kastaņus pa visām pagaldēm, pabeņķēm, zemskapēm un pagultēm gan laukos, gan lielpilsētas drēgnajā dzīvoklī.... Un nesapel nemaz! Tikai māja izskatās pēc kastaņu karalauka.Pa kādam katanim ir pilnīgi visās telpās.
Vecāki jau būtu priecīgāki, ja kastaņi biežāk dzīvotos tiem iecerētajā, speciāli iegādātajā zaļajā bļodā vai mazajā zīdaiņu vanniņā, kas savu otrodzīvi dzīvo kā kastaņvannīte.

Kastaņiem iet jautri - tie tiek pārvietoti no viena trauka otrā, no vannas zemē, no zemes vannā vai bļodā un citādā secībā ik dienu vairākas reizes. Tik lielā lasīšan vienmēr tiek atstāta vecāku ziņā:
 Jā, un man arī kaut kā drusku žēl mest laukā iepriekšējo gadu kastaņus, lai gan šķiet, kaut kur ir dzirdēts, ka kastaņi sevī uzsūc slikto enerģiju, tamdēļ pēc kāda laiciņa vecos vajadzētu sviest ārā.
Bet jau pagājušoruden - tātad pat no aizpērnajiem - ir tapis kastaņspilventiņš, uz kā pamasēt kāju pēdas vai vienkāršipagrabināt rokās. Nav liels, bet patiesībā pasmags gan.
 Tā lūk kastaņi iejutušies mūsmājās!

7 komentāri:

  1. burvīgi kastaņprieki. patīk tā bilde, kur mazā guļ ar zilonīti vannā :D
    man ar nesapelē, un laikam tāpēc ka visu laiku kustībā, ka kastaņi pat atpūtu nedabū :)))

    AtbildētDzēst
  2. SUPER, izskatās līdzīgi kā mūsmājās - īsts kastaņbardaks :D
    Starp citu, manai Pelītei ar tāds zilonītis - kioskos neiepērkos, bet to zilonīti gan dikti kārojās, tā nu piespiedu kārtā iepirkos, tik pēdējā dienā pēdējās uzlīmītes vēl dabūju :)))

    AtbildētDzēst
  3. tik foršs kastaņlauks pa māju... un lielā vākšana vecāku ziņā (vai cik pazīstami :D)

    AtbildētDzēst
  4. Jā, kastaņbardaks uz nebēdu!
    Un visa veida mīkstās rotaļlietas, tajā skaitā zilonītis, mūsmājās ienāk kā dāvanas vai mantojumā no vecāku bērnības, un vienalga pilna māja:) Paši pagaidām spējam pretoties kārdinājumam (savam un bērna) vēl ko mīkstu un pūkainu iepirkt veikalā. Nez cik ilgi izturēsim?

    AtbildētDzēst
  5. man, redz, ar ziloņiem īpašas attiecības - mīlu tos lielos zvērus aš līdz sirds dziļumiem :))) - tāpēc parasti spēju noturēties un mīkstās rotaļlietas nepirkt, bet ziloņmīlestība pārņēma manu prātu, tāpēc jau bija gluži ar viltu tās uzlīmītes jāiegūst :)))

    AtbildētDzēst
  6. Kaut kā Tavā blogā biju palaidusi garām Tavu ziloņmīlestību:) Tagad zināšu vēl vienu Tev tuvo zvēru:)

    AtbildētDzēst