Dodoties uz lielveikalu, viens no ceļiem ved gar kopējām atkritumu kastēm, it īpaši, ja vēl pa ceļam jāizmet savas saimniecības atkritumu maišelis. Nereti cilvēki pie atkritumu kastēm atstāj sev nevajadzīgas, bet kādam citam varbūt vēl noderīgas mantas, sākot ar apģērbiem, apaviem, rotaļlietām, tīrām(vai ne tik ļoti) stikla burkām līdz pat grāmatām. Un grāmatas ir tās, kurām es vienkārši vienaldzīgi nespēju paiet garām.
Visbiežāk gan tās ir krievu valodā un ar to mana interse arī parasti izbeidzas. Lai gan, ir gadījies atrast pāris pērles arī līdz šim - vienu rokdarbu grāmatu par tamborēšanu un vēl šopavasar tieši laikā, kad bija jāstāda ābelītes, kāds bija nolicis grāmatu par augļkopību:)
Bet šoreiz blakus sašķirotā slikla un papīra konteineriem, vēl zem jumtiņa pasargāta no slapjā sniega, bija izvietota pēc manas mērauklas tiešām uzmanības cienīga biblotēka, un O. Vācieša kopoto rakstun 6 sējumus(laikam gan ne visu komplektu, bet vienalga) es vienkārši nevarēju tur pamest, jo manā bibliotēkā tie līdz šim nebija.
Vēl manā gāmatplauktā iekārtojās šīs 3 grāmatas, Bīibeles stāsti kā radītī šim Ziemassvētku gaidīšanas laikam:
Ar skumjām nācās atstāt laukā skumstam vēl kaudzi grāmatu, kuras manā grāmatplauktā jau mitinās, Čaka un vēl citu latviešu dzejnieku dzeja, kā arī bērnu grāmatas, no kurām vēl tagad visvairāk skumstu par šo - A. Lindgrēne "Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu". Ak, ja vien mana mājokļa platība un grāmatplaukta ietilpība būtu neierobežota!
Šis manas bibliotēkas ieguvums lika aizdomāties par to, kāpēc gan grāmatas no plauktiem, kuros tās ir licis kāds, kurš tās iegādājies vai saņēmis dāvanā, lasījis un par tām priecājies, reiz nonāk blakus atkritumu tvertnēm...Laikam jau iemesls būs gana skumjš. Bet paldies tomēr tiem, kas grāmatas neizmet kopār ar banānu mizām un tukšiem iepakojumiem, bet noliek akurātās kaudzītēs blakus. ja nu kādam noder.
Pēc bibliotēkas papildināšanas gājiena, pašā svētdienas pievakarē sanāca noklausīties ļoti jauku koncertu MIERS SAGAIDĪTS Mazajā ģildē, kur spēlēja/dziedāja Helēna Kozlova un grupa "Levīti", kā arī Daca Kaša un Rihards Lībietis. Dzīvajā dzirdēju pirmoreiz un bija vienkārši jauki.
Es ar piederu pie grāmatu vācējiem. Nevaru nevienu grāmatu izmest, lai cik slikta tā nebūtu. Un tiešām labi, ka grāmatas bija smuki noliktas! Mūsdienās tak ar vēl ir iespēja ibook padalīties, lai gan ne jau visi izmanto internetu.
AtbildētDzēstZviedrijā, Stokholmas priekšpilsētā (vietā kur pašreiz dzīvoju) grāmatu maiņai ļoti ar pietāti cilvēki pieiet. Jo grāmatas var atstāt un paņemt gan atkritumu škirotavas vietā kur ir speciāla istabiņa lai atstātu lietas ko cits vēl var izmantot. Gan veļas mazgātuvē (vieta ar daudzām veļas mašīnām kur īrnieki dodas mazgāt drēbes). Gan poliklīnikā un pārtikas veikalā speciālos tam atvēlētos plauktos. Tiesa, Stokholmas centrā, kur agrāk dzīvoju nebija tik vienkārši, bet arī ne neiespējami.
apsveicu ar ieguvumiem!
AtbildētDzēstEs tik varu pūst un elst, priecāties Tev līdzi, un nožēlot, ka esmu tik tālu no Tevis minētās bagātību kaudzes. Es arī esmu no grāmatvācējsugas:) Man pat darbs saistībā ar to:)
AtbildētDzēstMan ir ļoti grūti šķirties no grāmatām, bet nu paturēt arī visas diemžēl nevaru. Mēslainē gan nevienu neesmu metusi. Esmu arī lielā mērā pārgājusi uz digitālo grāmatu lasīšanu, bet tas mani neliedz sapņot par savas personīgās bibliotēkas izveidi kaut kur tālā nākotnē:)
Tajā brīdī un apjukumā pat aizmirsu, ka varētu to visu savākt(ja vien būtu mājās vieta, kur paglabāt) un kaut uz "Otro elpu" aizgādāt. Bet gan jau arī citi garām gāja un sev ko noderīgu atrada:)Ja šodien tur vēl kāda grāmata skums, gan jau ka nespēū paiet vienaldzīgi garām.
AtbildētDzēstarī esmu grāmatu vācēja, un jau pamatīgu bibliotēku esmu sev ievākusi. un ja ir kāda kas tomēr neiet pie dūšas, tad pārdodu vai aizdodu ibook internet vietnē, vai arī dodu mammai, un tā daudz tādas lietas gādā prom uz pansionātu. arī tur ir cilvēki kas labprāt ko paņem un palasa :)
AtbildētDzēst(tiešām veļ labi ka nemeta mēslainē bet nolika tikai blakus, priecē vismaz tas)