Siltā gaisma burciņās

Pirms vēl sagaidīts ir Jaunais gads, veikts pārskats par sasniegto un padarīto un nosprausti mērķi, uz ko tiekties, mazliet gribas pakavēties sitās atmiņās par nupat aizvadīto Ziemassvētku laiku.

 Šogad aizrāvos ar stikla burciņu apcakošanu, aptamboēšanu - lai tās kļūtu par siltās gaismas svečturiem.(pagājušogad burciņu mētelīšus adīju).
Tapa gan pūkainākas, gan mazāk pūkainas, gan gaišākos, gan tumšākos toņos... un nu jau attapos, ka visas ir atdāvinātas un priekš sevis nevienas pašas nav palicis mājās. Lai gan par svečturu trūkumu mūsmājās nevarētu sūdzēties, tomēr ir plāns kādu apcakot arī savam priekam un romantiskas noskaņas radīšanai.

Atdāvinātās gan šoreiz  lielākoties paspēju iemūžināt foto.

 Paspēju arī pavērot, kā ar katru no tām sveces gaismiņa rotaļājas.

 Man tik ļoti patīk nodzēst gaismu un vērot, kā sveču liesmiņu atspīdumi rotaļājas uz sienām, griestiem vai kādiem priekšmetiem istabā. Šovakar, liekot gulēt mazo meitiņu (pēdējā laikā tas notiek tumsā, citādi visādas interesantas lietas novērš uzmanību no mērķa - čučumuižas), atcerējos savu bērnību un iemigšanu tumsā, kad ik pa brīdim caur aizskariem istabā tomēr ielauzās kādas garāmbraucošas automašīnas gaismas un veidoja uz sienām un griestiem kustīgus zīmējumus... Ko tik tur nevarēja iztēloties!
Arī tagad ko līdzīgu var novērot, bet tas vairs nav tas. Varbūt tāpēc, ka tagad līdz ceturtajam stāvam tās gaismas tā nenonāk, kā manā bērnībā līdz otrajam? Varbūt istabā jau tāpat pārāk daudz statiskās pilsētas gaismas ienāk no laternām? Varbūt vienkārši nav iespējams atkārtot tās sajūtas, kas bērnībā, tikai atcerēties tās....
Ar svecītēm ir mazliet savādāk - tās nenāk un neaiziet, bet liesmiņa kā dzīva tomēr mazliet kustas un iedomu tēli uz sienām ar'.

Un dāvinot jau burciņas ar nebija tukšas - tajās tika paslēpta kāda svecīte vai gardumiņš!

 Lai Jaunais gads tiek gaiši sagaidīts!!!