Arī man bija interesanti, lai gan pati šo jauko gaidīšanas laiku jau esmu izdzīvojusi, savu brīnumu sagaidījusi - nu mazā meitiņa jau smaida vecākiem savu vēl bezzobaino smaidu, veļas un airējas pa pa paklāju šurpu turpu un liek arī vecākiem smaidīt.
Pēc pāris dienām izvilku no somas Rudītes sagatavoto stāstījuma konspekta/izdales lapiņu, pārlasīju un tas mani aizkustināja vēl vairāk, nekā klausoties pašu stāstījumu. Sapratu, ka, kaut vai sevis dēļ, vēlos šo tekstu publicēt Griezes dienasgrāmatā, lai lapiņa nepazustu un arī pēc kāda laika varētu palasīt
Ar Rudītes laipnu atļauju varu padalīties...
☼ Dabiska grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda norise ☼
Spoža zvaigzne notecēja Šūpo mani, māmulīte,
Pie līgavas nam' durvīm: Nemet mani ūdenī;
Tā nebija spoža zvaigzne, Ja tu lielu izauklēsi,
Tā bērniņa dvēselīte. Būs tev maizes arājiņš.
☼ gaidības ir cerību un augšanas laiks: katrs bērniņš ir brīnums: dažādi šķēršļi jāpārvar, lai
olšūniņa sastaptos ar otru pusīti – sēklšūniņu – un tad atkal jāpārvār šķēršļi, lai apaugļotā
olšūniņa varētu iesakņoties – lai dvēselītei, kas atnākusi, veidotos mājiņa.
☼ grūtniecības 10 mēness mēneši ir arī mātes augšanas laiks: no bezrūpīgas, par sevi vien atbildīgas meitenes, jaunā sieviete uzsāk citu dzīvi, ar katru nākamo bērniņu no jauna
☼ galvenais grūtniecības mērķis: lai bērniņam rastos vieta vecāku dzīvē, viņu domās, ikdienā un laikā. Lai sievietei rastos laba saikne pašai ar sevi: ar savu dvēseli un ar savu ķermeni; lai viņa piedzīvotu – cik labi tas zina, kas jādara – kā jāaudzē bērniņš un kā tas laižams pasaulē.
Sievietes ķermenis māk dzemdēt. Ja viņu netraucē, bet palīdz sievietei labi justies – pirms dzemdībām un dzemdību laikā.
☼ galvenais šķērslis: bailes. Grūtniecības uzdevums un gatavošanās dzemdībām: sastapties ar savām bailēm un risināt baiļu cēloņus: izravēt saknes, nomierināt un dziedēt vecās atmiņas.
Normālas bailes = bažas par to, kā tas būs – dzemdēt, dzīve ar bērniņu – tās ir parastas bažas par to, kas nezināms. Ir baiļu slogs, tumšs mākonis ap cilvēku, kas neļauj redzēt gaidāmo dzemdēšanas notikumu kā radības, kā mātes un bērna kopīgu ceļojumu. Ir šaubas, neziņa, kas kļūst par lielo nedrošību, par sevi, par bērnu, par dzīvi turpmāk.
Kas gaismā nāk, tas kļūst par gaismu (kā teikts Jāņa 1.vēst., Jaunajā Derībā): ir jautājumi, kuru atbildes vedīs tālāk: kā es pati piedzimu? kādām domām un jūtām mani dzemdēja
mana māte = kas bija tātad arī manas galvenās emocijas, ienākot šajā pasaulē? Kāds pašvērtējums toreiz man radās? Kāda saprašana par to, kas ir šī pasaule: droša? bīstama? patvērums? pamestība? uzticēšanās? atkarība no citiem?
☼ kā sieviete dzīvo/jusi, tā viņa arī dzemdēs – jo arī dzemdībās tā ir viņa pati, kas to dara.
Dzemdējot Tu vari iepazīt sevi no varbūt vēl neapzinātās stiprās puses!
☼ dzemdības, kurās sieviete pati ir ‘ķēniņiene’, padara sievieti stipru un veselīgi neatkarīgu: viņa ir tā, kas dara (nevis tā, ar kuru kaut kas notiek), sieviete var dzemdēt pati un viņa to dara; viņa ir tik stipra, tik drošas uzticēšanās pilna, ka var palaist sevi vaļā, neuzraudzīt, nesaudzēt – bet ļauties, ļaut dzemdību spēkiem strādāt. Laist bērniņu pasaulē.
Pēc dzemdībām bez iejaukšanās, bet ar laipnu un prasmīgu pavadīšanu (patiesā vecmātes loma) sieviete rod spēka avotu visai nākamai dzīvei. Līdz ar to viņas ģimene kļūst stiprāka.
☼ dzemdību pieredze lielā mērā nosaka, kā jutīsies un kā izturēsies ‘jaundzimusī’ māte.
☼ nozīmīga ir atpūta un laiks sev – laiks mieram, laiks pieņemt un dvēselē izdzīvot pārmaiņas; pieņemt jauno bērniņu, savu mātes – barotājas lomu, savu ķermeni, kas pārveidojies un varbūt nekad vairs nebūs tāds, kā agrāk, 18 gadu vecumā. Māte nav meitene.
☼ veselīgam pēcdzemdību periodam vajadzīga aprūpe: mātei, kas gādā par bērniņu, vajadzīgs mīļš cilvēks, kas gādā par viņu. Tēvs vislabāk var mīlēt savu bērnu, mīlot tā māti.
Pēcdzemdību depresiju profilakse: labi izgulēties (arī pa dienu), meklēt un pieņemt palīdzību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru